ES Tiesa nav aizliegusi obligāto vakcināciju (76)

Šajā spriedumā tiesa lēma, ka Čehijai ir tiesības prasīt obligātu pirmsskolas bērnu vakcināciju pret medicīnas zinātnei labi pazīstamām bērnu slimībām, tādām kā difterija, stinguma krampji, garais klepus un citām, pretējā gadījumā liedzot tiesības apmeklēt bērnudārzus, rāda spriedums. Tiesa nav lēmusi par Covid-19 vakcīnām.

Oriģinālā Facebook ieraksta autore līdz raksta publicēšanai neatbildēja Re:Check, kāds ir viņas informācijas avots.

Savukārt ierakstā pieminēto rezolūciju gada sākumā pieņēma Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja (EPPA), kurā apvienojas Eiropas Padomes (EP) valstu nacionālo parlamentu pārstāvji.

Eiropas tiesību speciālists, jurists Aleksejs Dimitrovs, kurš konsultē Eiropas Parlamenta Zaļo/EBA grupu juridiskajos jautājumos, Re:Check stāsta, ka tajā tiešām ir aicinājums valstīm vakcinēt tikai brīvprātīgi, bet tas nav juridiski saistošs. Viņš arī norāda, ka janvārī, kad rezolūcija pieņemta, bija citādāka epidemioloģiskā situācija. “Janvārī mēs nezinājām, ka, piemēram, vakcinācijas tempi atsevišķās valstīs būs tik gausi, un būs delta variants, līdz ar ko dalībvalstis arvien vairāk domās par obligātu vakcināciju, vismaz attiecībā uz atsevišķām grupām,” stāsta Dimitrovs.

Ko lēma ECT?

ECT spriedums lietā Vavrička un citi pret Čehijas Republiku paredz, ka bērnu obligātā vakcinācija Čehijā nepārkāpj tiesības uz privāto dzīvi, apziņas brīvību un izglītību. Tiesā izskatīja vairākās Čehijas pilsoņu sūdzības, piemēram, ka valsts liedz apmeklēt bērnudārzu, ja nav saņemta pote pret noteiktām slimībām.

Dimitrovs skaidro, ka spriedums paredz – vakcinācija nedrīkst būt piespiedu. “Šo skaidrojot, tiesa bija diezgan skarba,” stāsta Dimitrovs. “Cilvēku nevar noķert un piespiedu kārtā ievadīt vakcīnu. Taču attiecībā uz obligāto vakcināciju cilvēkiem ir pienākums vakcinēties, bet no šī pienākuma var atbrīvoties, nomaksājot sodu vai, piemēram, kā bija šajā lietā – faktiski nelaižot bērnus bērnudārzā.” Tā esot valsts rīcības brīvība un tiesa pārkāpumu tajā nesaredz.

Viņš norāda, ka šis spriedums attiecas tikai uz konkrētu lietu. “Kā būs ar vakcināciju pret Covid-19 – tas ir jautājums,” pauž Dimitrovs.

Viņš pieļauj, ka pieeja varētu būt tāda pati – tā ir valsts rīcības brīvība, un valsts var noteikt obligāto vakcināciju, pat paredzot sodus par to.

Par šo jautājumu publiski izteikušies arī citi juristi. Piemēram, Erasmus Juridiskās augstskolas asociētais profesors Andrē den Eksters medijam Nederlands Dagblad sacīja, ka obligātā vakcinācija nav tas pats, kas piespiedu vakcinācija: “Tas nozīmē, ka cilvēki nav spiesti vakcinēties, tomēr arī obligātās vakcinācijas neievērošana tiek uzskatīta par noziedzīgu nodarījumu, par kuru var sodīt.”

Aizliegumi = diskriminācija?

Dimitrovs Re:Check norāda, ka diskriminācija ir vai nu dažāda attieksme vienādās situācijās, vai vienāda attieksme dažādās situācijās, bet tā ir balstīta uz piederību noteiktam personu lokam. “Parasti šīs pazīmes, uz kuru pamata ir aizliegta diskriminācija, ir diezgan izsmeļoši norādītas likumos. Piemēram, rase, etniskā izcelsme, invaliditāte, vecums, seksuālā orientācija. Tādas pazīmes kā vakcinētie un nevakcinētie likumā nav,” pauž jurists.

Viņš pieņem, ka atsevišķos gadījumos cilvēki varētu sūdzēties par diskrimināciju, bet tie esot izņēmumi.

Taču diskriminācija saistībā ar cilvēka attieksmi pret vakcināciju nevar būt – tas nav atrunāts normatīvajos aktos, vērtē jurists.

Par to, vai dažādi ierobežojumu atvieglojumi vakcinētajiem uzskatāmi par nevakcinēto diskrimināciju, šā gada maijā rakstīja arī LSM un citi mediji. Satversmes tiesību eksperts Edgars Pastars, tiesībsargs Juris Jansons un medicīnas ētikas eksperte Signe Mežinska pauda, ka atvieglojumi neesot privilēģijas, bet gan lēna atgriešanās pie ierastās dzīves. Kā LSM norādīja Pastars, jāskatās, vai nevakcinētiem ir alternatīvas, lai baudītu tās pašas iespējas: “Piemēram – derīgs tests. Ja kāds vēlas katru dienu taisīt testu, tā ir viņa izvēle.”

Kā norādīts Eiropas vakcinācijas informācijas portālā, kas ir Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra (ECDC) sadarbībā ar Eiropas Komisiju un Eiropas Zāļu aģentūru (EMA) izstrādāta tīmekļa vietne, katra ES un Eiropas Ekonomiskās zonas (EEZ) valsts pati izlemj, vai jebkura vakcinācija ir obligāta vai brīvprātīga valsts teritorijā. Lielākā daļa ES un EEZ valstu ieteicamā kārtā piedāvā vakcināciju, savukārt 12 valstīs bērnu vakcinācija pret dažām slimībām ir obligāta.

Latvijas valdība nolēma, ka obligāti jāvakcinējas veselības aprūpes, sociālo namu un izglītības jomas darbiniekiem, kuri ikdienā saskaras ar pacientiem, klientiem vai bērniem. Izmaiņas arī dod darba devējiem tiesības atlaist nevakcinētu darbinieku. Lai izmaiņas stātos spēkā, tās vēl jāapstiprina Saeimai.

Arī vairākas citas valstis, piemēram, Francija un Grieķija nolēmušas atsevišķām iedzīvotāju grupām noteikt obligātu vakcināciju pret Covid-19. Francijas prezidents Emanuels Makrons sacīja, ka obligātā vakcinācija tiks piemērota ikvienam, kas saskaras ar neaizsargātiem cilvēkiem, piemēram, būs jāvakcinējas ārstiem, medmāsām, biroju darbiniekiem un brīvprātīgajiem. ASV prezidents Džo Baidens 29.jūlijā paziņoja, ka visiem federālajiem darbiniekiem un darbuzņēmējiem jābūt vakcinētiem pret Covid-19 vai jāpakļaujas stingriem drošības noteikumiem par masku valkāšanu, obligātiem testiem, distances ievērošanu utml. Vairāki ASV uzņēmumi, tostarp Netflix, The Washington Post, Google, Facebook un citi, paziņoja, ka vismaz daļai viņu darbinieku vakcinācija būs obligāta. Ņujorkā vakcinācija ir obligāta štata slimnīcu darbiniekiem.