Par to, kā kādā drūmā un lietainā vasaras dienā Mārtiņa kapos Āgenskalnā skanēja komponista Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis”, kamēr kāda skumju mākta tēla vaigu vagoja lietus asaras, bet kaklā iesprūdusi sēdēja spinātu maizīte. Tāpat arī par Dārziņu, mūziku un kapiem.

Rituāla laikā teju vienmēr notiek kāds klikšķis. Šoreiz tā bija melanholija bez saules. Drūmas debesis, līņā lietus, ir ļoti auksti, viss slapjš – arī es, pāri seno kapu uzkalniņiem plūst “Melanholiskā valša” melanholiskā melodija, priekšā ir Emīla Dārziņa kaps, viņš iznīcināja teju visus savus darbus, bet palika šis, viņš ir miris, es arī kādreiz nomiršu, kas paliks pēc manis? Vai visu mūžu caur mani plūdīs melanholija? Kaut tā nepārvērstos par depresiju – par to elli, ko aprakstīja Viljams Stairons savā esejā “Vien tumsa saredzama”. Kā tikt atpakaļ mājās? Ir auksti un kaklā iesprūdis sēž spinātu bulkas kamols.

Simfonijas noslēguma partija

Valsim joprojām skanot, lēnām dodamies prom. Lietus pieņemas spēkā. Pagaidām negribas runāt. Priekšā atvaļinājums. Kaut kā sākums. Tagad, kad rakstu šo stāstu, ir atvaļinājuma pēdējā diena. Kaut kā beigas. Istabu jau piepildījusi “slīpā gaisma” un arī diena mirst. Tagad ir divas iespējas – izciest melanholiju, varonīgi klikšķinot netflixu, vai atskaņot “Melanholisko valsi”, uz dullo atvērt kādu no Virdžīnijas Vulfas grāmatām un piemest kārtīgu pagali tam skumju ugunskuram, kas gruzd krūtīs. Savā ziņā es esmu mazohists, varbūt melanholijas fetišists, jo istabā ieskanas valsis. Drīz nāks tumsa.

Komentāri (1)
CopyLinkedIn Draugiem X