Meldera dziļi personīgi stāsti par vainas izjūtu, atbildību un uzticēšanos (1)

Valdis dalās ar trim stāstiem, kuros atklāj, kā cilvēki un apstākļi viņu izveidojuši par tādu vīrieti, kāds viņš ir šodien. Tie ir stāsti par vainas izjūtu, atbildību un uzticēšanos.

"Pirms 28 gadiem es ar draugu Uldi braucām uz psiholoģijas studentu kongresu Bergenē. Mēs bijām trešā kursa studenti, un Rietumu kolēģi bija mums izmaksājuši ceļu. Līdzi mums nebija absolūti nekā naudas izteiksmē, izņemot cieti žāvētu desu, kārtīgi izceptas auzu pārslas cukurā un litru šņabja uz katra. Tolaik runāja, ka krievu šņabis Skandināvijā riktīgi kotējas, un tā bija vienīgā valūta, kas mums bija līdzi. Nē, bija man arī līdzi ģitāra, jo es domāju, ja mēs paliksim nekurienē, tad es varētu vismaz tās trīs dziesmas, kuras māku, nospēlēt un sapelnīt naudu. Tik ļoti mums nebija naudas, ka mēs pēdējā noslēguma ballītē bijām uzlikuši uz galda šņabjus, jo neviens tos nepirka,

mēs pat nevarējām atļauties nopirkt kafiju bārā.  Un tad es ievēroju, ka mūsu Rietumu kolēģi mums met naudiņu glāzē - kaut ko nopērk un iemet kapeiciņu glāzē. Es domāju, ka viņi rūpējas par to, lai arī mēs kaut ko varētu nopirkt. Tad mēs gājām pie bāra un rādījām, ka mēs no šitās glāzes maksāsim. Tolaik es nezināju, kas ir dzeramnauda.

Bet es šo iedomājos tikai pirms pieciem gadiem - ak mans dievs!

Bet man bija arī misija. Mans tēvs, kurš ir aizrautīgs makšķernieks, man dodoties uz Norvēģiju 1992. gadā, palūdza, lai es atvedu makšķerauklas. No vietas, kur tās maksā 3 reizes dārgāk un kuras valūtas man nebija ne kapeikas. Bet es viņam apsolīju, jo viņš bija stingrs tēvs. Es Norvēģijā nekādas auklas nemeklēju, man nebija par ko tās nopirkt. Starpposmā Tallīnā es ar viņu sazvanījos, un viņš jautāja - vai es auklas nopirku? Es nevarēju pateikt, ka nenopirku auklas. Es teicu, jā, es auklas nopirku. Es nezinu, uz kādu brīnumu es cerēju, un visu nakti domāju ko man viņam teikt rīt Rīgā.

Atgriežoties mājās, atverot durvis, es uzzināju, ka burtiski pirms pāris stundām tēvs bija nomiris. Un pats trakākais, ka es atceros, ka pirmā doma, kas man iešāvās prātā, bija - labi, ka tā! Jā, es tā padomāju. Es līdz šai dienai nevaru tikt vaļā no tās vainas apziņas, ka tieši tāda bija mana pirmā doma.

Tā gadiem velkas līdzi... Kā smaga ķēde, žvadzēdama par notikumiem, kurus tu vairs nevari izmainīt. Turklāt aiz tās ķēdes tevi kāds regulāri var raustīt, jo tu jūties vainīgs par visu.

Ja kādam kaut ko no tevis vajag, pietiek to paraustīt un tu to izdarīsi. Tu kļūsti centīgs. Tu vēlies visu izdarīt nevainojami, lai, nedod dievs, tev kāds ko nepārmestu. Vēl parādās trīs jaunas īpašības - tu centies nevienam neko neapsolīt; tu centies neuzņemties iniciatīvu; tu centies neuzņemties atbildību. 

Par atbildību. Pirms kāda laika es vadīju raidījumu "Melu detektors". Sēž pretī puisis un meitene. Abi dzīvo vairākus gadus kopā. Meitene prasa puisim - vai tu mani mīli? Un puisis uz tik vienkāršu jautājumu atbild: Mīlestība... ko īsti nozīmē mīlestība? Puisis sāk citēt Platonu, Sokrātu... Pēc tam viņa prasa: vai tu redzi mūs kopā pēc pieciem gadiem? Un viņš atbild: pieci gadi, tas ir ilgs laiks.

Tādā brīdī man gribējās viņam šķelt, jo tu domā - kas tas par muļļu? Bet tad es sapratu, ka es pats esmu tas čalis! Es negribu samelot, jo es nezinu, kas būs pēc pieciem gadiem. Kurš negrib uzņemties atbildību un teikt, ka tā ir mīlestība, - ja nu tā tāda nav?

Atbildību attiecībās tu vari uzņemties tikai tad, kad kāds ir gatavs ar to padalīties. Jo tajās piedalās divi. [..] Tas vīrietis, čalis vai vecis, kas jums ir mājās, citreiz var būt lēnīgāks vai neizlēmīgāks. Vai neizdara visu tā, kā tev tas šķistu pareizi. Bet tu uzraksti uz sienas "es tev ticu"! Ticiet man, pat vislēnīgākajam vīrietim pienāks brīdis, kad pēc nakts palags ir pielipis pie muguras un viņš padomās - varbūt ir laiks mainīt gultas veļu. Un, kas ir svarīgākais,

kad viņš dosies pie tevis un jautās, kā tas ir jādara, lūdzu, noslēpiet to uzvaras izteiksmi sejā. Protams, būs kāds kretīns, kam nepieleks, - bet, comm on, meitenes, kāpēc jums tāds ir vajadzīgs?

Bilde, kas man ir aiz muguras. Tā ir viena no retajām, kurā es pats sev ticu. Šo bildi man mana sieva uzdāvināja dzimšanas dienā. Tā bija viņas apņemšanās un viņas uzraksts. Viņa toreiz teica - es gribu, lai tu to uzliec priekšnamā, lai katram uzreiz ir zināms, kurš ir mājās saimnieks.

Es šo apņemšanos ārkārtīgi augstu vērtēju, jo man ir svarīgi just, ka kāds arī ļoti, ļoti cenšas mainīties.

Par šiem stāstiem - mēs bieži tos stāstām, lai sevi attaisnotu un paliktu tur, kur mēs esam. Kad es tos stāstīju savam psihoterapeitam, viņš man teica:

ziniet, Meldera kungs, es citreiz ar saviem pacientiem guļu. Jā, reizēm man ir tik ļoti garlaicīgi klausīties tos stāstus, ko paši esat sacerējuši un visiem stāstāt pie pirmās iespējas.

Tāpēc es nolēmu no tiem stāstiem atbrīvoties, īpaši no tā pirmā. Es vakar biju makšķernieku veikalā, lai nopirktu auklas. Es aizbraucu uz kapiem un tās ieraku zemē, gluži kā man pirms vairākiem gadiem jau ieteica izdarīt kāda žurnāliste. Toreiz es padomāju - nopietni? Kāds sviests! Bet es ieraku, lai beidzot tās liek mani mierā!"

Forums "Līdere" šogad notiks jau ceturto reizi, taču, lai tas aizritētu droši un tikpat vērienīgi kā paredzēts, tā norises laiks mainīts. Foruma "Līdere" dibinātāja Solvita Kabakova informē: "Ņemot vērā visas vibrācijas gaisā, mīļā miera labad un sargājot jūsu, mūsu un visu iesaistīto nervu sistēmu,

esam pieņēmuši lēmumu pārcelt šā gada forumu "Līdere" no 28.maija uz 17.septembri.

Pasākums norisināsies Ķīpsalas izstāžu centrā, kur ir ļoti plašas telpas, iespējams uzņemt lielu cilvēku skaitu un ievērot visus distancēšanās noteikumus." 

Kamēr gaidām iedvesmas forumu "Līdere 2021", "Egoiste" piedāvā no jauna noklausīties pēdējā foruma lektorus.

Vairāk par 2021 gada forumu "Līdere" lasi ŠEIT .

Seko un iedvesmojies!