/nginx/o/2019/02/27/11827758t1hfba3.jpg)
Tā vien izskatās, ka Lietuvas migrācijas krīze, kura sākās jūlija sākumā, ir sasniegusi arī Latviju. Otrdien, 10. augustā, valdība atbalstīja ārkārtējās situācijas izsludināšanu Latvijas-Baltkrievijas pierobežā un deva tiesības robežsardzei lietot fizisku spēku.
Daudzi ārpolitikas apskatnieki un arī premjerministrs Krišjānis Kariņš Baltkrievijas darbības ir nosaukuši par hibrīdkaru. Proti – Aleksandra Lukašenko režīms apzināti veicina migrantu plūsmas, un viņa pirmais mērķis ir bijis Lietuva, bet otrais – Latvija. Ko īsti Lukašenko cenšas panākt ar šādu rīcību? Kāds ir viņa lielais stratēģiskais mērķis (ja tāds ir)? Atbildi uz šo jautājumu sniedza Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Evija Djatkoviča.
Pirmais iemesls ir saistīts ar Rietumu piemērotajām sankcijām viņa režīmam. Tās lēnām sažņaudzas ap diktatora kaklu, un līdz ar to – jāmēģina meklēt iespējas, kā par šo tematu runāt ar Rietumu «partneriem». Migrācijas krīzes izraisīšana varētu būt viena no šīm iespējām, jo, lai Rietumi piekristu atcelt/mīkstināt sankcijas, Lukašenko ir kaut kas jāpiedāvā apmaiņā.