Ziedojums dzimtai un dzimtenei. Kā latvieši kapusvētkus svin

Kas vajadzīgs, lai notiktu kapusvētki? To rīkotāji nepiedalās projektu konkursos ar vērienīga finansējuma sadali. Puķu tirgotāji atbrauc paši reizē ar ēdinātājiem. Dārga reklāma nav vajadzīga, kapusvētki ik gadu notiek vienā un tai pašā laikā. Vai var teikt, ka norisi nekas neapdraud, viss notiek pats no sevis? Noteikti ne. Šīs tradīcijas pamatā ir ikviena tās nesēja atbildības sajūta un disciplīna. Kas ir pirmais, ko ierakstāt jaunā plānotājā 1. janvārī? Savu vārdu? Iezīmējat šampanieša glāzi pie dzimšanas dienas datuma? Apvelkat, kurās dienās pa vārtiņiem jāizstumj miskaste? Es atšķiru jūlija beigas un augusta sākumu, lai rezervētu nedēļas nogales, vismaz svētdienas jau nu noteikti, Gulbenes un Alūksnes kapusvētkiem. Tā ir mana nodeva, laika ziedojums manai dzimtai un dzimtenei. Tāpat kā jūs, es zinu, ka divpadsmit vasaras nedēļas nogales ir zelta vērtē, bet šo esmu izvēlējusies par savas dzīves konstanti. Nav tā, ka neesmu ne reizi izlaidusi, protams, ka ir gadījies – kāzas, kāds negrozāms ārzemju ceļojums, bet, ja vien iespējams, šīs dienas saglabāju neaizskaramas. Kādreiz jutos diezgan nūģīgi, ar tādu iemeslu atsakot ballītēm, bet šodien drīzāk oriģināli un hipsterīgi, ja reiz pat grupa “Pirmais kurss” savā dziesmā “Kapusvētki” pauž: “Šitas labs festivāls, Ģirts Majors paliek bāls.”

Lai arī mūsdienās visa oficiālā kapusvētku organizatoriskā informācija nāk no baznīcas - svētku sākuma laiku nosaka konkrētās konfesijas dievkalpojuma sākums, tomēr pētījumi liecina, ka to saknes meklējamas vēl ilgi pirms krustnešu ienākšanas Latvijas teritorijā. Latviešu senreliģijā kapi ir bijuši arī kulta vieta – tā nebija tikai vieta, kur guldīja mirušos, tā bija arī vieta, kur notika svarīgākie rituāli. Kristietības laikā sākās mirušo apglabāšana baznīcā un kapsētās pie baznīcas.

Gluži tāpat kā citus pagānu svētkus, arī šos baznīca paņēma savā paspārnē, cenšoties piešķirt tiem jaunu jēgu.

Pirmās ziņas par kristiešu kapusvētkiem saglabājušās no 1831. gada, kad tie svinēti Krimuldas kapsētā. Bet pastāv arī leģenda, ka kapusvētki radušies, kad 19. gadsimta sākumā kāds Zaubes mācītājs ievērojis, ka dievkalpojums nav sevišķi kupli apmeklēts, un izrādījies, ka baznīcas soli tukši, jo ļaudis rušinās kapos. Tā nu mācītājs ar visu draudzes kori devies noturēt dievkalpojumu tur. Valda uzskats, ka Vidzemē populārās brāļu draudzes veidojušas latviešu kapu kopšanas kultūru, tā ietekmējot arī kapusvētku rašanos un milzīgo popularitāti tieši šajā Latvijas novadā. Lielu tautas atbalstu kapusvētki ieguva pēc 1905. gada revolūcijas apspiešanas. Luterāņu mācītājs, rakstnieks un politiķis Andrievs Niedra 1911. gadā organizēja kapusvētkus Vietalvas draudzē. Niedra labi prata izmantot latviešiem raksturīgo tieksmi pulcēties dabā, nevis baznīcas telpās. Būdams labs sprediķotājs, viņš kapusvētkiem piesaistīja lielas ļaužu masas un kā literāts rakstīja atbilstošus darbus par kapsētas, nāves un mūžības tēmām, kas aizkustināja klausītāju sirdis. Vēlāk, Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā, kapusvētku svinēšana tika pasludināta par obligātu visā Latvijā. Iespējams, tas saistīts ar Ulmanim raksturīgo vēlmi radīt jaunu, viengabalainu mītu par latvietību, bet visticamāk tam bijis kāds gluži praktisks apsvērums. Nikodems Rancāns savā stāstā "Kopi" (1924. gads) aprakstījis Latgales kapsētu bēdīgo stāvokli, tāpēc, domājams, kapusvētku ļoti mērķtiecīgā ieviešana Latgalē plānota kā veikls piespiedu mehānisms iedzīvotājiem ķerties pie kapu sakopšanas, baidoties nokļūt ļaužu valodās. Padomju gados kapusvētki ieguva pilnīgi jaunu formu un parādījās tā sauktie laicīgie kapusvētki, kad sanākušos uzrunāja nevis mācītājs, bet kāds no vietējiem kultūras darbiniekiem ar nostādītu balsi un publiskās runas spējām, piemēram, kultūras nama vadītājs, kāds pašdarbības aktieris vai tobrīd jaunās profesijas pārstāvis - izvadītājs. Mūsdienās kapu svētki notiek tikpat kā visās Latvijas kapsētās, tomēr visvērienīgākie tie joprojām ir Vidzemē.