Šā gada 17.augustā aprit tieši desmit gadi, kopš Satversmes tiesas tiesneša amata pienākumus sāka pildīt Sanita Osipova. Šo gadu laikā ir pieņemti vairāki valstiski zīmīgi spriedumi, kuri nereti ir izraisījuši arī viļņošanos sabiedrībā. TVNET aicināja Sanitu Osipovu uz sarunu par to, kas šajos gados ir paveikts, kā viņa vērtē rosinājumu jau atkal mainīt Satversmes 110. pantu un ko plāno darīt pēc amata atstāšanas.

Šobrīd arī notiek asas diskusijas par vārda brīvības šķietamu ierobežojumu, daudz naida tiek raidīts arī Satversmes tiesas virzienā, un kopskatā tiek daudz diskutēts par demokrātijas kvalitāti Latvijā. Kas, jūsuprāt, var apdraudēt demokrātiju un demokrātiskās vērtības? Vai šāds apdraudējums pastāv Latvijā?

Demokrātiju un demokrātiskās vērtības var gan nosargāt, gan apdraudēt tikai viens – pati tauta. Es, kad gatavojos otrā Latvijas prezidenta Gustava Zemgala atceres pasākumam, lasīju tekstus, ar kuriem Latvijas tauta tika uzrunāta pirms 100 gadiem. Tur tika runāts par kultūras cilvēku. Ka šis cilvēks cenšas saprast, kas ir valsts un sabiedrība, kā arī kāda demokrātijā ir atbildība gan tautai kopumā, gan katram atsevišķam pilsonim.

Ar tautu ir jāstrādā, tauta ir jāizglīto, tautai ir jāpaskaidro, ko mēs iegūstam no tiesiskas un demokrātiskas valsts. Un tas, ka, lai tā pastāvētu un labi darbotos,ir ļoti svarīga ikviena pilsoņa piedalīšanās. Nevis kā iebildumu celšana sociālajos tīklos, bet piedalīšanās vēlēšanās un publiskajās apspriešanās, un došanās pie tiem deputātiem, kurus jūs esat ievēlējis, lai izteiktu viņiem savu neapmierinātību – viņiem ir pieņemšanas laiki. Cilvēkiem ir jāiesaistās demokrātijā, jo tā ir dzīva tikai, kad tauta ir atbildīga, izglītota un gatava piedalīties. Tāpēc demokrātijai ir vajadzīga pilsoniskā sabiedrība.

Padomju režīms to iznīcināja, un mēs vēl joprojām cenšamies to atjaunot, atveseļot un nostiprināt. Tas ir ļoti ilgs un būtisks process. Tāpēc ir svarīgi saprast, ko okupācijas vara mums ir nodarījusi, lai apjaustu, kuras ir tās vietas, kur jālīmē plāksteri un jādziedē brūces, kas ir palikušas kolektīvajā apziņā.