"Jūtos kā upuris vīriešu sāktā karā." Afganistānas sieviešu dzīve "Taliban" kontrolē (40)

"Agrā svētdienas rītā es devos uz lekciju universitātē. Redzēju, kā vairākas sievietes izskrien no sieviešu kopmītnēm. Jautāju, kas noticis, un viena no viņām atbildēja, ka policija sākusi viņas evakuēt, jo "Taliban" ieradušies Kabulā un sitīs sievietes, kuras nevalkā parandžu. Mēs visas vēlējāmies tikt mājās, bet nevarējām izmantot sabiedrisko transportu. Šoferi nelaida mūs iekšā, jo negribēja uzņemties atbildību par sieviešu pārvadāšanu. Vēl sliktākā situācijā bija sievietes kopmītnēs, kuru mājas ir ārpus Kabulas, - viņas bija nobijušās un nezināja, kurp viņām iet," stāsta sieviete, kura saprotamu iemeslu dēļ vēlējās palikt anonīma. 

"Tikmēr apkārt esošie vīrieši sāka ņirgāties par meitenēm un sievietēm, smieties par viņu izmisumu. "Ej un uzvelc savu čadru," teica viens no viņiem. "Šīs ir pēdējās dienas, kad vēl esat uz ielām," sacīja cits. "Vienu dienu es apprecēšu jūs visas četras," piebalsoja trešais."

Viņas māsa, kura strādāja par ierēdni, atvadījās no kolēģiem un kājām skrēja vairākus kilometrus līdz mājām. 

"Esmu vienlaicīgi gandrīz ieguvusi divus grādus abās labākajās universitātēs Afganistānā. Novembrī man būtu vajadzējis absolvēt Afganistānas Amerikāņu universitāti un Kabulas Universitāti," norāda studente. "Esmu dienām un naktīm strādājusi, lai kļūtu par to cilvēku, kāda esmu tagad. Taču, tikko kā nonācu mājās, pirmā lieta, ko ar māsām izdarījām, - paslēpām savus personas dokumentus, diplomus un sertifikātus. Tas bija briesmīgi. Kāpēc mums jāslēpj lietas, ar ko patiesībā būtu jālepojas?"

"Esot sieviete, es jūtos kā upuris vīriešu sāktā politiskajā karā. Es jutos tā, ka vairs nedrīkstu skaļi smieties, nedrīkstu klausīties savas mīļākās dziesmas, nedrīkstu tikties ar draugiem mūsu mīļākajā kafejnīcā, nedrīkstu uzvilkt savu mīļāko dzelteno kleitu vai lietot rozā lūpukrāsu. Un es vairs nedrīkstu iet uz darbu vai pabeigt universitāti, neskatoties uz to, ka vairākus gadus esmu tajā ielikusi pūles. Man patika manikīrs. Šodien pa ceļam uz mājām redzēju skaistumkopšanas salonu, uz kuru kādreiz gāju. Pagājušajā naktī skatlogs, uz kura bija skaisti sieviešu attēli, ir aizkrāsots ar baltu krāsu.

Apkārt redzēju tikai baiļu pārņemtas sieviešu sejas, kā arī neglītās vīriešu, kuri ienīst sievietes, sejas. Kuriem nepatīk, ka sievietes iegūst izglītību, strādā un ir brīvas. 

Vislielāko izmisumu radīja tie, kuri izskatījās priecīgi un smējās par sievietēm. Tā vietā, lai iestātos par mums, viņi iestājas par "Taliban" un vēl vairāk vairo tā spēku," savas izjūtas apraksta studente.

"Afgāņu sievietes daudz ko upurēja savas nelielās brīvības vārdā. Kā bārene es audu paklājus, lai varētu iegūt izglītību. Finansiāli man bija ļoti smagi, taču loloju lielus nākotnes plānus. Nebiju gaidījusi, ka tas beigsies tā."

Līdz ar Kabulas krišanu viņai nācies atteikties no visa, kas 24 dzīves gadu laikā sasniegts. Diplomiem un apbalvojumiem vairs nav nekādas nozīmes, ja sievietes nedrīkst strādāt; tie var pat sagādāt nepatikšanas. 

"Pēdējo mēnešu laikā, kamēr "Taliban" sagrāba provinces, simtiem cilvēku pameta savas mājas un ieradās Kabulā, lai pasargātu savas meitas un sievas," turpina jaunā sieviete. "Tagad viņi dzīvo parkos zem klajas debess. Es biju to Amerikāņu universitātes studentu starpā, kuri centās viņiem palīdzēt, vācot ziedojumus, pārtiku un citas nepieciešamās lietas. Nespēju valdīt asaras, klausoties vairāku ģimeņu stāstus. Viena no tām karā bija zaudējusi dēlu. Tai nebija naudas taksometram uz Kabulu, tāpēc viņi atdeva savu vedeklu apmaiņā pret transportu. Kā sieviete var būt vienā vērtē ar braucienu?

Padzirdot, ka "Taliban" sasnieguši Kabulu, sapratu, ka kļūšu par verdzeni.

Viņi var spēlēties ar manu dzīvi, kā vien ienāk prātā.

Es strādāju par pasniedzēju izglītības centrā, kurā tika mācīta angļu valoda. Nespēju domāt par to, ka vairs nevarēšu stāvēt klases priekšā, liekot dziedāt alfabēta dziesmiņu. Atceroties savas skolnieces - mazās meitenes, kurām nāksies pārtraukt mācības un palikt mājās, man pār vaigiem līst asaras."