Strīdi par šo tēmu turpinās. Tie bijuši atšķirīgi dažādos cilvēces attīstības periodos. Jo konservatīvāks ir cilvēks, jo biežāk pārliecināts par to, ka viss cilvēkam jau iepriekš ieprogrammēts un kaut ko darīt „lietas labā“ nav jēgas. Viņuprāt, gēni nosaka visu. Zinātne pierāda pretējo. Jaunākie ģenētikas pētījumi liecina, ka būtu jāatvadās no pārliecības par to, ka iedzimtība ir negrozāma kārtība, kas eksistē pati par sevi.

Esam dažādi. Piesavināmies atšķirīgus pasaules uzskatus, mums ir ļoti dažādas intereses un diametrāli pretējas personības iezīmes. Kas rada šīs atšķirības? Vai tās ir iedzimtas, vai šo rezultātu veido vide un apstākļi, kuros dzīvojam ik dienas? Jautājums aktualizējās pagājušā gadsimta 70.gados. Toreiz par noteicošo uzskatīja vidi, kurā cilvēks attīstās. Tiešā un simboliskā nozīmē. Ja dvīņi tika izvietoti dažādās ģimenēs un apstākļos, tad tieši vide bija tā, kas formēja cilvēkus jeb viņu personības. Nevis tikai un vienīgi iedzimtība kā universāls mehānisms. Taču tagad atkal notiek atgriešanās pie iedzimtības un starptautiskajās publiskajās debatēs aizvien biežāk noskan apgalvojums par to, ka iedzimtība (gēni) ir pats galvenais, kas nosaka cilvēka dabu, raksturu un veiksmes, izredzes dzīvē. Kas ir izraisījis šo atgriešanos atpakaļ pie kādreiz atstātām vērtībām un savu laiku nodzīvojušas pārliecības?

Komentāri (2)
CopyLinkedIn Draugiem X