"Zaļā pārkārtošanās" jeb loterijas biļete uz jauno pasauli (1)

"Swedbank" investīciju jomas eksperts Oļegs Jemeļjanovs norāda, ka pasaulē lielākās aktīvu pārvaldīšanas kompānijas “Black Rock” vadītājs Larijs Finks uzskata -

vislielākā politiskā problēma nākotnē būs saistīta ar to, kā apvienot “zaļās pasaules” izveidi ar inflācijas apkarošanu, jo šodien pieejamās tehnoloģijas vēl nav tik attīstītas.

Līdz ar to politiķiem būs jāizvēlas starp «zaļo pārkārtošanos» un inflāciju. Aizdomu par to, ka “Black Rock” vadītājs neatbalsta “zaļo” darba kārtību, šķiet, nav. Varbūt šāda pesimisma “saknes” vienkārši ir atrodamas viņa pagātnē, no kuras viņam ir grūti atteikties?

Var atgādināt, ka Larijs Finks sāka strādāt finanšu jomā 1976. gadā tā saucamajā stagflācijas periodā, patēriņa cenu indeksam ASV augot par 138% periodā no 1973. līdz 1983. gadam. Varbūt viņš vienkārši neņem vērā zinātnes un tehnikas progresa paātrinošos tempus, kas ļaus atrisināt daudzus sarežģītus uzdevumus? Diemžēl ir jākonstatē, ka zināma daļa patiesības Larija Finka vārdos ir.

Varbūt daudziem tas izklausīsies šokējoši, bet mēs jau kādu laiku dzīvojam laikmetā, kad zinātnes un tehnikas progress palēninās, nevis paātrinās. Ekspertiem un cilvēkiem no akadēmiskās vides tas nav nekāds noslēpums.

Nesen publicētajā pētījumā konsultāciju kompānija “McKinsey” sniedz šādus rādītājus: “atjaunotā ekonomiskā progresa” laikmetā no 1939. līdz 1973. gadam vidējais reālā IKP pieauguma temps uz vienu iedzīvotāju ASV un Rietumeiropas valstīs bija 3,1% gadā.

“Stagflācijas” laikmetā no 1973. līdz 1983. gadam vidējais IKP pieauguma temps uz vienu iedzīvotāju ASV samazinājās līdz 1,3%. Japānas “zaudētās desmitgades” periodā no 1992. gada līdz 2002. gadam vidējais IKP pieauguma temps uz vienu iedzīvotāju šajā valstī bija 0,7%.

Visbeidzot, “zemās izaugsmes un lielās nevienlīdzības” periodā no 2007. līdz 2019. gadam vidējais IKP pieauguma temps uz vienu iedzīvotāju ASV bija tikai 1%. “McKinsey” arī secina, ka periodā pēc globālās finanšu krīzes inovācijās un jaunās tehnoloģijās galvenokārt investēja tikai lielas kompānijas, tādējādi vāja patērētāju pieprasījuma apstākļos veicinot nevienlīdzības palielināšanos, kā arī saglabājoties augstam bezdarba līmenim un zemiem ekonomiskās izaugsmes tempiem.

Līdzīgi secina arī Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija, konstatējot, ka darba ražīguma pieauguma temps attīstītajās valstīs ir samazinājies no 3,7% gadā 1970. gados līdz 0,7% 2010. gados.

Viens no lielākajiem speciālistiem ilgtermiņa ekonomiskās izaugsmes jomā profesors Roberts Gordons no Ziemeļrietumu universitātes ASV uzskata, ka simts gadu laikā līdz pat 1970. gadam (“īpašais gadsimts”) tika radītas mūsdienu sabiedrības visas galvenās tehnoloģijas: kanalizācijas sistēma un citi sanitārie uzlabojumi, elektrība, lauksaimniecības mehanizācija, šosejas ceļu tīkls, gaisa satiksme, telekomunikācijas utt.

Kopš 1970. gada vienīgais izņēmums bija eksponenciālā izaugsme informācijas tehnoloģiju jomā, kas līdz patērētājam nonāca interneta un dažādu mobilo ierīču veidā. Pārējās jomās, pēc profesora uzskatiem, cilvēku dzīve attīstītajās valstīs 2019. gadā maz atšķīrās no viņu dzīves 1979. vai 1989. gadā.

Tomēr daži novērotāji norāda uz to, ka pēc 50 gadiem pat informācijas tehnoloģiju jomā ir novērojama inovāciju tempu mazināšanās. Galu galā interneta pirmā “darba” versija tika ieviesta jau 1969. gadā, pirmais mobilais tālrunis tika prezentēts 1973. gadā, pirmais personālais dators 1974. gadā, pirmais portatīvais dators 1975. gadā, GPS navigācijas sistēma tika palaista 1978. gadā, pirmais mobilo sakaru tīkls kļuva pieejams 1979. gadā, bet pirmais viedtālrunis 1992. gadā.

Pat tāda populāra joma kā mākslīgais intelekts ir tikai pašā ceļa sākumā, un šobrīd to var uzskatīt drīzāk par “IA” (“intellectual automation” - “intelektuālā automatizācija”), nevis “AI” (“artificial Intelligence” - “mākslīgais intelekts”).

Vai zemie zinātnes un tehnikas progresa tempi ietekmē cilvēku ekonomisko labklājību? Bez šaubām, vistiešākajā veidā. Patiesībā ar šo problēmu attīstīto valstu politiķi saskārās vēl “stagflācijas” periodā 1970. gados un 1980. gadu sākumā. Ņemot vērā to, ka zinātnes un tehnikas progress nav “programmējams” process ar garantētu pozitīvu iznākumu, tā laika politiķi izšķīrās par labu finanšu jomas liberalizācijai ar nolūku stimulēt ekonomiku, uzņēmumus un patērētājus, piešķirot kredītresursus valsts izdevumu, nodokļu sloga un ekonomikas regulēšanas samazināšanas apstākļos.

Tieši tajā laikā centrālo banku vadītāji, sākot ar Polu Volkeru un Alanu Grīnspenu, pārvērtās par “superzvaigznēm”, monetārās politikas lomai kļūstot noteicošai. Ar tās palīdzību varēja atrisināt inflācijas problēmu un noteikt kredītresursu cenu.

Parāda slogs, it īpaši privātajā sektorā, sāka palielināties.

Ķīnas, bijušā padomju bloka valstu un daudzu citu attīstības valstu ekonomikas “atvēršanās” 1990. gados un daudzu uzņēmumu ražošanas jaudas pārcelšana uz šīm valstīm ļāva samazināt ražošanas izmaksu līmeni, tātad arī uzturēt zemu gatavās produkcijas un patēriņa cenu līmeni attīstītajās valstīs.

Inflācijas tempiem paliekot zemiem, pasaules galvenās centrālās bankas varēja īstenot salīdzinoši zemu procentu likmju politiku, kas savukārt ļāva palielināt parādu sloga līmeni vēl vairāk. Krītošās procentu likmes stimulēja ralliju obligāciju, akciju, nekustamā īpašuma un izejvielu tirgos.

Tā turpinājās līdz pat 2007.-2008. gada pasaules finanšu krīzei, kad daudzu pasaules valstu valdības bija spiestas “pārfinansēt” privāto sektoru, bet centrālās bankas bija spiestas “pārfinansēt” valdības, samazinot procentu likmju līmeni līdz nullei un pat zemāk. Patēriņa inflācija saglabājās zemā līmenī vāja pieprasījuma dēļ recesijas laikā, bet aktīvu inflācija pēc korekcijas turpinājās līdz pat pandēmijas sākumam.

Ņemot vērā, ka finanšu aktīvi ir sadalīti nevienmērīgi starp dažādām iedzīvotāju kategorijām, finansiālās nevienlīdzības līmenis pastāvīgi auga.

Kas tad notiek ar cilvēku labklājību šādas politikas apstākļos ilgtermiņa perspektīvā? Diemžēl nekas labs.

Turklāt ziņu aģentūras “Bloomberg” analītiķi brīdina, ka “mileniāļu” paaudze ASV tuvojas tam brīdim, kad viņiem vienkārši nebūs laika savas finansiālās labklājības pamatu veidošanai,

atpaliekot no savu vecāku – “beibibūmeru” jeb dzimstības uzplaukuma – paaudzes praktiski visos labklājības rādītājos.

Reālā atalgojuma pieaugums, kas ilgtermiņā ir atkarīgs no darba ražīguma pieauguma, praktiski piedzīvo stagnāciju attīstītajās valstīs jau vairākus gadu desmitus. Savukārt finanšu un nefinanšu aktīvu cenu kāpuma, kā arī izglītības iegūšanas izmaksu dēļ daudzi šīs paaudzes pārstāvji nonāk nepārprotami sarežģītā stāvoklī.

Bet šī situācija izpaužas vēl vienā parādībā. Komentējot to faktu, ka neprofesionālo klientu īpatsvars ASV akciju tirgos ir sasniedzis jaunu rekordu, vienas no Francijas vadošajām bankām “BNP Paribas” eksperti norāda, ka tas notiek, pirmkārt, centrālajām bankām un valdībām īstenojot ekonomikas stimulēšanas pasākumus; otrkārt, veidojoties papildu uzkrājumiem 5,4 triljonu USD apmērā salīdzinājumā ar pirmspandēmijas periodu; treškārt (visinteresantākais!), veidojoties nevienlīdzībai labklājības līmenī starp dažādām paaudzēm.

Kā rezultātā daudzi jaunāko paaudžu pārstāvji uztver finanšu tirgu kā “loterijas biļeti” savas finansiālās labklājības uzlabošanai, atrodoties “FOMO” un “NGMI” (“Fear of Missing Out” - “bailes palaist garām” un “Not Gonna Make It” - “man nesanāks to panākt”) sindromu iespaidā. Līdzīga situācija ir novērojama arī citās pasaules valstīs.

Par to liecina arī tas, ka tradicionālo loterijas biļešu pārdošana arī aug pandēmijas periodā. Tieši šo apstākļu dēļ ir tik grūti pārliecināt cilvēkus ievērot “vecmodīgus” diversifikācijas principus. Un normalizēties situācija, visticamāk, varēs tikai procentu likmju pieauguma rezultātā.

Uz ko cerēja valdības un centrālās bankas? Tās cerēja, ka, deregulējot ekonomiku, zinātnes un tehnikas progresa tempi atkal paātrināsies, kas stimulēs ekonomikas izaugsmes tempus. Tas savukārt ļautu atrisināt parādu sloga problēmu. Citiem vārdiem sakot, īstenotā monetārā politika deva laiku “atelpai”, bet tā nevarēja atrisināt pašu problēmu.

Ko darīt šajā situācijā un kāds tam ir sakars ar “zaļo pasauli”?

Lieta ir tāda, ka ekonomika ir zinātne par ierobežoto dabas resursu izmantošanu, apmaiņu, sadali un pārdali cilvēka neierobežoto vajadzību apmierināšanai. No šīs definīcijas izriet, ka ekonomisko jautājumu risināšana prasa izdarīt noteiktu izvēli.

Visradikālākais risinājums būtu cilvēku skaita samazināšana.

Taisnību sakot, šo risinājumu cilvēce pati ir izmantojusi militāro konfliktu, sociālo satricinājumu un dzimstības ierobežošanas programmu īstenošanas rezultātā. Cilvēce saskārās arī ar epidemioloģiskām un dabas katastrofām.

Mūsdienās ir iespējami arī tehnogēnas katastrofas. Bet šīs tematikas apspriešanu gribētos atstāt speciālistu ziņā.

Var turpināt pašreizējo kursu, liekot uzsvaru uz monetāro politiku, uzturot zemo procentu likmju līmeni un cerot uz to, ka notiks zinātnes un tehnikas “izrāviens”, kas ļaus efektīvāk izmantot esošos resursus, paātrināt ekonomikas izaugsmes tempus un tādējādi atrisināt parādu problēmu.

Diemžēl šo “izrāvienu” var gaidīt gadu desmitiem. Var atgādināt, ka pirmais elektromobilis tika izstrādāts vēl 1881. gadā. Un pašreizējo “vilni” šajā jomā var uzskatīt par piekto mēģinājumu panākt “izrāvienu”. Pietiek iepazīties ar prognozēm, kas tika izdarītas pirms 10 gadiem, attiecībā uz daudzu tehnoloģiju veidu attīstības tempiem, lai vēlreiz pārliecinātos par teiciena pareizību, ka “izdarīt prognozes ir viegli, sarežģītāk izdarīt pareizas prognozes”.

Tas viss ir labi izskaidrojams ar “plānošanas maldības vai ilūzijas” teoriju. Vēl 1977. gadā “biheiviorālo” vai uzvedības finanšu virziena pamatlicēji Kaņemans un Tverskis norādīja uz to, ka plānu un projektu īstenošana gandrīz vienmēr prasa ilgāku laiku, nekā sākotnēji bija gaidīts. Tas ir saistīts ar to, ka cilvēki intuitīvi prognozē nākotni, koncentrējoties uz pašu projektu un domājot, kā tas tiks īstenots.

Cilvēkam nekad īsti nesanāk iztēloties visdažādākos negatīvos notikumu scenārijus. Tas attiecas gan uz milzīgu infrastruktūras projektu, gan uz personīgu plānu īstenošanu. Rezultātā infrastruktūras projektu īstenošanas aizkavēšanās ir novērojama 90% gadījumu. Starp racionālu analīzi un cerību cilvēks intuitīvi izvēlas cerību. Tāpēc, īstenojot revolucionārus projektus, negatīviem scenārijiem ir jābūt patiešām pesimistiskiem.

Tajā pašā laikā nepieciešamība uzturēt zemās procentu likmes šobrīd īstenotās monetārās politikas ietvaros neatkarīgi no patēriņa inflācijas līmeņa veicinās pašreizējo parādu saistību pieaudzēšanas, nevienmērīgas aktīvu sadales, alternatīvo aktīvu un “fintech” sektora popularitātes pieauguma, kā arī politiskās nestabilitātes tendenci. Augsta inflācija viennozīmīgi nav izdevīga obligāciju turētājiem (lasi: pensiju fondi un apdrošināšanas kompānijas). Bet eksperti norāda arī uz to, ka vēsturiski augsta inflācija, kas pārsniedz 5%, bija neizdevīga arī akciju turētājiem tikpat kā deflācija.

Paliek patēriņa ierobežošanas vai pārveidošanas variants. To var īstenot, palielinot valsts tiešo lomu, it īpaši “zaļās pārkārtošanās” kontekstā. Ņemot vērā to, ka pēdējās paaudzes ir izaugušas patērētāju sabiedrības apstākļos, tikai aicinājumi “mainīt uzvedību” un “kļūt zaļiem” var izrādīties nepietiekami.

Ja pat plaukstošās un “progresīvās” Šveices iedzīvotāji šā gada jūnijā ar minimālo pārsvaru (52% “pret” un 48% “par”), bet tomēr ir noraidījuši referendumā valdības priekšlikumus apstiprināt likumus, kas paredzēja līdz 2030. gadam oglekļa dioksīda emisijas samazināšanu divas reizes salīdzinājumā ar 1990. gadu, sintētisko pesticīdu aizliegšanu, subsīdiju piešķiršanas saglabāšanu tikai tām zemnieku saimniecībām, kas nenodara kaitējumu videi un nepiesārņo dzeramā ūdens avotus, papildu nodokļu ieviešanu automobiļu degvielai un aviobiļetēm, tad vēl mazāku entuziasmu var sagaidīt no attīstības valstu valdībām un iedzīvotājiem.

Lielāko pārsteigumu sagādāja tas fakts, ka vecuma kategorijā no 18 līdz 34 gadiem to cilvēku īpatsvars, kas nobalsoja pret visām trim ierosinātajām “zaļās” likumdošanas daļām, bija no 60% līdz 70%. Tie arī ir “mileniāļi” un nākamās Z paaudzes pārstāvji. Var mēģināt īstenot šo politiku, izmantojot administratīvas metodes piespiedu kārtā, bet parasti šāda politika izrādās kontrproduktīva ilgtermiņa perspektīvā.

Par visilgtspējīgāko risinājumu ilgtermiņa perspektīvā, iespējams, varētu kļūt motivācijas maiņas process, ja vēlaties, “vērtību” maiņa. Patērētāju sabiedrībā materiālie un finansiālie panākumi ir panākumu sinonīms vispār.

Bet no cilvēka – kā bioloģiskās un sociālās būtnes – viedokļa, bioloģiskie panākumi fiziskās un psihiskās veselības veidā, kā arī sociālie panākumi saskarsmes, kontaktu uzturēšanas un pat potenciāli izdevīgu “sakaru” veidā, neapšaubāmi, nav mazāk svarīgi.

Motivācijas sistēmas maiņa un patēriņa pārveidošana prasa pārmaiņas daudzās jomās, sākot ar izglītības sistēmu, piemēram. Bet vissvarīgākais ir tas, ka noteikti būs nepieciešami atdarināšanas cienīgi piemēri “no augšas”. Kamēr sabiedrībā pastāv liela plaisa materiālās labklājības līmenī, aicinājumi ierobežot patēriņu varētu izrādīties “kliedzieni tukšumā”. To var saukt par “sociālistiskām” metodēm, bet pārmērīga starpība ienākumu un labklājības līmenī ir tikpat kaitīga sabiedrībai no sociālās stabilitātes viedokļa kā motivācijas trūkums darba samaksas apmēra “vienādošanas” apstākļos.

Arvien vairāk elites pārstāvju apzinās to. Ne velti pēdējā laikā ir sākuši parādīties raksti pat labēji noskaņotajos laikrakstos par nepieciešamību ieviest “bagātības” nodokli, lai izvairītos no sociālajiem satricinājumiem nākotnē. Un patiešām nopietnas krīzes laikā daudzas “neiespējamas” lietas bieži kļūst par realitāti.

Piemēram, eksperti norāda uz Lielās depresijas pieredzi ASV (1929.-1950.gads), visturīgāko iedzīvotāju (0,1% no iedzīvotāju kopskaita) īpatsvaram nacionālās bagātības līmenī samazinoties no 24% līdz 10% un efektīvajai ienākuma nodokļa robežlikmei pieaugot no 24% līdz 84%.

Pasaules finanšu krīzes laikā (2007.-2016. gads) visturīgāko iedzīvotāju īpatsvars nacionālās bagātības līmenī pieauga no 17% līdz 19%, efektīvajai ienākuma nodokļa robežlikmei palielinoties tikai no 35% līdz 40%.

“Zaļās pārkārtošanās” problēma skar lielu morāli ētisko, sociāli ekonomisko un zinātniski tehnisko jautājumu kopumu. Bet, īstenojot politiku, kas ir vērsta uz patērētāju sabiedrības motivācijas maiņu, proporcionāli lielāku visveiksmīgāko sabiedrības slāņu finansiālo ieguldījumu un inovāciju atbalstu ne tikai lielākajās tehnoloģiju kompānijās, agri vai vēlu mēs visi gan varētu izvilkt mūsu kopīgo laimīgo loterijas biļeti uz “zaļo pasauli”.