Kad pētniekam atkaras žoklis

Es nevaru teikt, ka šī vasara būtu tāda īpaša. Taču sen nebija piedzīvots, ka pavasaris ir vēls un ļoti mitrs, bet tad to pēkšņi nomainīja karsta un sausa vasara, bet tagad, augustā nemitīgi līst un ir vēss. Ja jūlijā kukaiņi spindzēja visur, kur vien paskaties, tagad to aktivitāte ir strauji mazinājusies. Bet jāatzīmē, ka ne jau visām sugām karstums patika, daudzas sugas karstuma un sausuma ietekmē daudz ātrāk aizgāja bojā. Kukaiņu dzīve ir dažādu briesmu un nejaušību pilna.

Jūlijā Latvijas ziņu plūsmu patīkami atsvaidzināja vēsts par dižās briežvaboles Lucanus cervus atradumu. Līdz šim par vaboles novērojumiem nebija pārliecinošu ziņu, visticamākās bija divas: pirms dažiem gadiem Dmitrijs Teļnovs entomoloģijas forumā atrada informāciju, ka vienā no Maskavā esošajām kukaiņu kolekcijām ir dižās briežvaboles tēviņš, ar etiķeti “Rīga, 1912. g.”. Bet 1969. gadā viens dižās briežvaboles tēviņš ielidoja mājā Ieriķos pa logu un to pamanīja aizrautīgais novadpētnieks un vides gids Aldis Verners. Noķertais eksemplārs glabājas Verneru ģimenes izveidotajā Alūksnes muzejā. Tieši 52 gadus vēlāk laimīgu sakritību dēļ Dobeles apkārtnē Daugavpils Universitātes studente Viktorija Adamoviča dižozola pakājē pamanīja beigtu dižās briežvaboles tēviņu.

Līdz ko saņēmu sensacionālo fotogrāfiju, kopā ar kolēģi Dmitriju Teļnovu triecāmies uz Dobeli – es no Daugavpils, viņš no Rīgas. Mums un vabolei ļoti paveicās ar mājas saimniekiem Leldi un Ivaru Cīruļiem, viņi ir zaļi domājoši un dabas aizsardzībā ieinteresēti cilvēki. Ap mājām ir parkveida aitu ganības ar jaunākiem ozoliem, un arī tas ir dažādām vabolēm tīkams biotops. Mēs kopīgi ar saimniekiem un viņu bērniem vairākas stundas meklējām dižo briežvaboli, bet nekā, nevienu neatradām, jo izlidojumu sezona beigusies.

Taču sapratām, kāpēc šī vieta ir tik pievilcīga retajai sugai. Ozolu stumbros bija zibens rētas, un notecējušo rūgstošo ozola sulu smarža parasti pievilina vaboles no apkārtnes mežiem. Saimnieki apliecināja, ka ik pa laikam gan uz ozola stumbra, gan uz pagalma celiņiem redzējuši dižās briežvaboles, bet pat nenojautuši, ka tās ir tik reti sastopamas. Un tad mēs sadarbībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi nolēmām šo ziņu paust publiski. Vēstījums mērķi sasniedza, un tagad cilvēki vēl biežāk man FB sūta dažādu vaboļu attēlus un vaicā, vai tik tas nav kāds retums. Bet parasti tā ir blāvā briežvabole vai degunradžvabole, kas nav tādi retumi. Bet tik un tā esmu ļoti priecīgs, ka cilvēki aktivizējas un uzdod jautājumus par kukaiņiem, sūta bildes.

Dabas aizsardzībā galvenais ir tas, ka sabiedrība prot pamanīt dažādas sugas, izprot bioloģiskās daudzveidības lielo vērtību, zina, kam sūtīt informāciju un tad, kad cilvēks ir tik tuvu dabai, tad arī aktīvi rosina to sargāt. Piemēram, Reķu māju saimnieki Cīruļu ģimene ir ideāls piemērs, kur darbi saskan ar sapņiem, viņi nogāzes nogana ar aitām un tur nekas neaizaugs. Viņi ir aktīva ģimene, paši piedalās gan biotopu saglabāšanā, gan sugu novērošanā, un tagad arī kaimiņi ir iesaistījušies.

Vēl šovasar itin bieži ļoti interesantus novērojumus publicēja Mareks Ieviņš no Kolkas.

Mareks ir Kurzemes tīrradnis. Viņš ir cilvēks, kuram nav biologa izglītības, bet ir talants meklēt, atrast, nofotografēt profesionālā līmenī un vēl noteikt sugu. Mareks mērķtiecīgi meklēja un atrada koksngrauzi Macroleptura thoracica, kādus 40 gadus vabole nebija redzēta. Pirms tam to 80. gados konstatēja Andris Piterāns Moricsalā un Nikolajs Savenkovs Alūksnes pusē.

Mareks Ieviņš "Facebook": Neatceros, kad pēdējo reizi man būtu atkāries žoklis, viekārši ieraugot mežmalā vaboli. Sarkankrūšu celmgrauzis Macroleptura thoracica vienkārši tupēja uz bērza stumbeņa vecā izcirtumā.

Šī karstā vasara daudzām sugām bija labvēlīga. Kurzemes ekspedīcijās gadījās daudz brīnumu un retumu. Piemēram, Tragasoma depsaruim, naktī ar lukturīšiem 16 eksemplārus saskaitījām uz kritušo priežu stumbriem. Agrāk 2-3 eksemplārus bija laime ieraudzīt.

Ļoti svarīgi, ja cilvēks nobildē kaut ko nepazīstamu, lai nekaunas prasīt, kas tas ir. Tā zinātnieki iegūst vērtīgu informāciju un var sagatavot zinātniskus rakstus ar cilvēku atradumiem un iegūt jaunu informāciju par retām sugām. Un mums nāk jauni punkti klāt. Nu jau blāvajai briežvabolei ir tik daudz jaunu atradņu, ka jāsāk šaubīties, vai suga ir reta. Bet varbūt šī vasara bija tai izcili labvēlīga.

No kurienes tās retās sugas rodas?

Viena iespēja, ka tā vabole tur ir ilgi dzīvojusi, tikai neesam mācējuši to atrast. Visbiežāk tās ir sugas ar ļoti slēptu dzīvesveidu. Nav tā, ka reta vabole var atlidot uz Latviju no Zviedrijas. Bet, ja ir labvēlīga vasara un ziema, tad izdzīvo vairāk īpatņu un ir lielākas iespējas kādu pamanīt. Otra versija: zinātne attīstās, rodas jaunas metodes, tiek sintezēti jauni feromoni jeb vielas, kas smaržo kā noteiktas sugas mātīte, un tad tēviņš lido uz smaržu un iekrīt lamatās. Tā varam notvert sugas, kuras agrāk likās baigie retumi.

Piemēram, agrāk lapkoku praulgrauzis tika uzskatīts par ļoti retu sugu, tagad šo vaboli atrodam daudz biežāk. Liela nozīme ir arī aizsardzības pasākumiem un dzīvotņu saglabāšanai.

Es vienmēr ekspedīcijās ņemu līdzi arī jaunos studentus, jo vajag tikai vienu reizi izjust to milzīgo atradēja prieku, kad āķis ir lūpā un cilvēks ir gatavs atdot visu savu mūžu dabas aizsardzībai un pētniecībai.

Jaunieši! Biologa darbs ir patiešām interesants! Beidziet maksāt par studijām programmās, kur daudzi iet tikai lai dabūtu diplomu! Nāciet studēt kaut ko aizraujošu! Daugavpils Universitātē joprojām var iestāties bioloģijas un vides zinātnes bakalauru programmās, kur ir pieejamas valsts finansētas budžeta vietas!

Projektu finansiāli atbalsta Latvijas vides aizsardzības fonds