"Spridzini un atbildi": Kristīne Balode par pirmo skūpstu un grēka našķiem (1)

ikdienas dzīves pieredze joprojām liecina, ka sievietei vēl tāls ceļš ejams līdz pilnvērtīgai iespējai sevi brīvi paust, tikt sadzirdētai, necenzētai un akceptētai. Tā ir arī mana personiskā pieredze.

Tādēļ domāju, katrai no mums, ja ir iespēja, ir jārunā! Ir jāizmanto arī privilēģija gribēt izteikties. Nekautrēties, nemulst, neļauties kaunam, neērtībai, nedrošībai. Arī neizpatikt, vienkārši atļauties gribēt savu dzīvi būvēt saskaņā ar sevi un mācīties savas izvēles pārstāvēt un aizstāvēt. Tas bija mans dziļi personīgais iemesls, kādēļ piekritu.

Sieviešu solidaritāte un sevis paušana. Tāpēc es priecājos, ka šāds forums notiek!

Noteikti arī vēlmi piedalīties rosināja tava profesija, kas sevī glabā tik daudz analītisku novērojumu par mums, sievietēm? Ieskicē kādu...

Kristīne Balode: Pasaules vēsture mums ir daudz nodarījusi pāri. To īpaši izjūtu savā darba kabinetā, klausoties pieredžu stāstos.

Sāpes, aizvainojums, naids un iekšējā vēlme atriebties, atdarīt mēdz mudināt sievietes izmantot radušos izdevību ne tikai “olas nogriezt”, bet ar tām vēl paspēlēties.

Mēs paliekam jaudīgākas un varošākas, un varas pozīcija vienmēr ir pārbaudījusi personību, arī sievietes personību.

Manuprāt, Latvijas sievietes tikai mācās cienīt vīrieti tā vietā, lai no viņa baidītos vai idealizētu. Man šķiet interesenti izzināt mūsu potenciālu. Vai mēs atdarīsim dots pret dotu, vai būsim tās, kuras spēs novilkt robežu un aktualizēt humānāku, līdztiesīgāku, iekļaujošāku un cieņpilnāku veidu, kā komunicēt un sadarboties.

Neatkarīgi no tā, vai esam līderes savā dzīvē, kopienā, uzņēmumā, valstī. Tā ir arī manas monētas otra puse, kuru mēģinu izzināt ar dziļu pietāti. Es arī sev uzdodu šo jautājumu, kur ir tā robeža pārstāvēt sevi, nevis uzbrukt kādam. To vēsturi jau kopā esam veidojuši, un aiz katra vardarbīga akta ir divas puses.

Par ko būs tavs stāsts forumā "Līdere"?

Kristīne Balode: Es vēlos runāt par sievietes seksuālo brīvību un dzīves radošumu, kas, manuprāt, iet roku rokā un nav iespējami viens bez otra. Nereti mēs sevi pārlieku cenzējam un uztveram kā konsekventi uzlabojamus projektus, kā kaut ko, ar ko kaut kas noteikti nav kārtībā. Sekojam līdzi, ko drīkst un ko nedrīkst, prasām atļauju, vai drīkstam...

Bet mēs piederam pašas sev! Mēs visupirms esam sev, nevis piedeva kādam, papildinājums vai vajadzību apmierinātājas. Un tas ir stāsts par mūsu seksuālo brīvību, gribas brīvību, kura krietnu brīdi pasaules vēsturē mums nav piederējusi.

Mēs pašas apgūstam, ko ar to darīt. Mācamies izvēlēties, cikos nākt mājās, ar ko tikties, ko darīt, kad tiekamies, ko darīt, kad iemīlamies, ko darīt, kad iekārojam, ko darīt, kad ir interesanti un gribas būt kopā. Un tajā vairs nav nekā pašsaprotama, pat ja mums ir partneris. Izvēles brīvība nāk komplektā ar atbildību un daudziem jauniem jautājumiem un izaicinājumiem, ar kuriem nu katrai jāveido pašai savas riska pilnās attiecības. Vairs nevaram atļauties būt tik atkarīgas un reaģējošas. Tās ir attiecības ar savu gribu - ko es sajūtu, ko es gribu un kā es veidoju sabalansētas attiecības ar to savā dzīvē. Un līdz ar to kā tas ietekmē manu radošo potenciālu.

Apspiesta cilvēka radošums ir ierobežots, līdz ar to ierobežotas ir arī pašrealizācijas iespējas. Tas iet roku rokā ar to, kāpēc strādājam darbus, ko negribam; kāpēc esam attiecībās, kurās nejūtamies labi; kāpēc mēs vainojam sevi, ka neesam gana labas mātes, sievas, meitas, draudzenes.

Tie ir jautājumi, kuri mums katrai kaut kādā dzīves brīdī sāp. Stāstu stāstīšu par savām šaubām, izvēlēm, kas, manuprāt, ir foruma "Līdere" galvenā ideja. Mums ir tik pilnas galvas ar to, "kā vajadzētu", mēs varam konceptualizēt dzīvi, bet, kad to piedzīvojam, tas viss mēdz būt pavisam savādāk...

Uz tikšanos forumā "Līdere", kas notiks jau 17. septembrī!