Mēs ar Guntu esam uz viena viļņa un jau saprotam, kas notiks nākamajā brīdī. Es metu balonu vecmāmiņai, viņa to noķer vēl lielāku. Es saku: “Tas ir stresa balons.” Viņa pamāj (un ne jau automātiski, bet tādēļ, ka patiesi ir iekšā spēlē, ir noticējusi) un met balonu atpakaļ man. Es to noķeru jau pavisam milzīgu.
Gunta pienāk ar iedomātu adatiņu un – bzzzzzzzzzzzzššššššššūūūū! –, balons sašļūk mūsu acu priekšā. Es turu saplakušo balonu divos pirkstos kā tādu lupatiņu, tad papurinu un aizmetu – tā, it kā tas neko nenozīmētu, kā jebkuru saplīsuša balona skrandu.
Un sieviete sāk… smieties. Viņa smejas un ber pateicības vārdus, jo piepeši jūtas atbrīvota, stress ir atkāpies, kļuvis viegli un mierīgi.
Kad strādājam ar trauksmi, ļoti svarīgi ir sazemēties, sakārtot elpu, kļūt rimtākam. Šādai situācijai ideāli noder iedomu balons, jo tas ietver visu. Ir gan spēle ar skaidriem noteikumiem – katrs zina, kas jādara, kuram būs nākamais gājiens, un tas piešķir visam noteiktību. Ir vieta ekspresijai, jūtu un pārdzīvojumu izpaušanai, kas ļauj atbrīvoties no spriedzes. Un iztēle, kas tev nupat kā vēl zīmēja baisu nākotnes ainu, tagad ir pārvērtusies par kāpnēm, pa kurām tu tiec laukā brīvībā.
Jau deviņus gadus Dakteri Klauni ierodas pie bērniem dažādās Latvijas slimnīcās, lai atbalstītu mazos pacientus.