Atšķirībā no cigarešu paciņām ar nesmukiem attēliem virsū jaunie nikotīna izstrādājumi ar mārketinga triku palīdzību ir padarīti par stilīgiem aksesuāriem. Tiem ir dažādas garšas un dizaina nianses. Tātad var indēties ar košļājamās gumijas, zemeņu, meloņu vaniļas garšām, to dizains ir inčīgs – drīzāk atgādina zibatmiņu, flomāsteru nekā smēķus.
Elektroniskie smēķēšanas rīki pusaudžu un bērnu vecākiem ir grūti atrodami, jo te nedarbojas atvašu apostīšanas tehnika kā manos zaļās jaunības gados, un izskatās tā, ka var ieslēpt rakstāmpiederumu penālī. Liela daļa no šīm elektroniskajām ierīcēm ir vienreizējas un pēc 450 baudpilnu dūmu ieelpas nonāk atkritumu statusā kopā ar vecākās paaudzes cigarešu izsmēķiem un piesārņo dabu.
To, ka cigarešu izsmēķi sastopami gandrīz visur, var apstiprināt ikviens, kurš dodas dabā. Man tiešām nav skaidrs, kādēļ uz cigarešu paciņām ir atsauce par riskiem cilvēku veselībai, bet nav informācijas, ka smēķēšana ir bīstama dabai?
Izsmēķi ir viena no nozīmīgākajām piesārņojuma vienībām pasaulē, jo cigaretes mānīgi var radīt priekšstatu, ka tās sastāv no materiāliem, kas īsā laikā pašas utilizējas dabā. Patiesība ir pavisam cita, jo izsmēķi veidojošais filtrs ir izgatavots no celulozes acetāta, kas bioloģiski pilnībā nenoārdās, turklāt filtrs pēc smēķēšanas jau ir piesātinājies ar smago metālu, nikotīna un citu ķīmisko vielu atliekām. Nometot to zemē, cigarešu filtra materiāls laika gaitā sadrūp, veidojot sīkas mikroplastmasas daļiņas. Tās nonāk augsnē, ieskalojas ūdeņos, nereti ar dzīvības ķēdi atgriežoties atpakaļ pie cilvēkiem. Ir pētījumi, kas atklāj, ka izsmēķu ietekmē pat izkalst zāle, bet no izsmēķiem nonākušas piesārņojošās vielas ūdenī saglabājas līdz 10 gadiem, un to, ka pietiekot ar diviem izsmēķiem uz vienu litru ūdens, lai nogalinātu zivi.