:format(webp)/nginx/o/2021/09/15/14071167t1h342b.jpg)
Klāt 1. septembris, svinīgākā diena gadā. Ārā smaržo pēc gladiolām, bet mājās pēc gludinātām drēbēm. Kuņģī sēž uztraukuma trīce, bet acīs vēl miegs. Vasara ir beigusies un jāsāk mācīties un augt. Lūk, mazs apsveikums no manis. Mazs dzejolis, ja tā drīkst teikt. Veltījums mammai. Veltījums visām mammām un tēviem.
Nomierināties bija grūti, tāpēc izlēmu pāršķirstīt Jāņa Jaunsudrabiņa “Zaļo grāmatu” un saldsērīgā nostalģijā atcerēties literatūras stundas, kas līdz ar sporta stundām man bija vismīļākās. Ieslīgu ārkārtīgi interesantajā grāmatā, un garām aizlidoja laiks. Pēkšņi es satrūkos. “Kas, pie velna, ir tas?” Vīruss, vakcinācija un pandēmijas holokausts ir iekodēts arī “Zaļajā grāmatā”! Propagandas garā roka ir aizsniegusi arī latviešu literatūras klasiku.
“Dzinējs bija teicis, ka bērni, kas nepienesīs rudenī baku zīmi, netiks skolā uzņemti,” rakstīts nodaļā “Jāpotē bakas”.
Manu pieri pārklāj auksti sviedri, un es aizveru acis. Vīzija. Trīcēdams stāvu pie medmāsas kabineta. Man rokās sērkociņu kastīte, kurā iekšā... mans DNS. Toreiz es vēl neko nezināju par amerikāņu specdienestiem un eksperimentiem ar bērniem, ar cilvēci. Toreiz es vēl biju naivs muļķis.
“Tātad jāpotē bakas! To viņiem, tiem ziņotājiem, viegli bija pateikt; bet man šis rīkojums lika veselas trīs dienas un naktis baiļoties. Es aizmigu ar domām, kā tikai tur būs, kad griezīs, un uzmodies domāju tālāk, kā tad būs, kad bakas sāks augt. Lielie stāstīja briesmu stāstus. Dakters strādājot, asinīm apšķīdis kā miesnieks. Dakteri jau vispār esot agni uz griešanu, sevišķi tie jaunie...”