"Galopā uz augstpapēžu kurpēm": baltā blūze vai izejamā pidžama? Kas jāpērk skolai?

Atceros, kā pagājušajā gadā, skolai atsākoties, ar lielu prieku bērniem sapirku visu skolai nepieciešamo. Sporta tērps un sporta apavi. Skolas soma. Maiņas apavi skolai. Čībiņas dejošanai. Citās skolās bērni tika pie jaunām skolas formām. Pēc trim mēnešiem daļa no jaunajām mantām sāka noputēt plauktos. Tagad, kad to varētu ņemt laukā un lietot, tās vairs neder.

Vienreizējā blūze

Vai tad bērni ikdienā nenēsā drēbes, man kāds jautā. Vai tad skolas soma kļūst par mazu? Protams, soma par mazu parasti nepaliek. Toties apģērbs un apavi gan. Nezinu, kā citās ģimenēs, bet pie mums tomēr apģērbi iedalās – mājas apģērbs un skolas drānas. Varbūt tas nav pareizi? Džinsi, zeķubikses, vieglas kurpes, kleita, blūze un krekls nudien nav tie apģērbi, ko bērni izvēlas nēsāt pa māju.

Kad sajūsmināta stāstīju kolēģei, ka došos pirkt bērniem rudens apavus, džinsus un kleitas, ko nēsāt pa skolu, viņa skeptiski novilka: “Es savai nopirku jaunu datorkrēslu. Skolas drēbes šogad nevajadzēs, vajadzēs izejamās pidžamas.”

Skatījos viņā apmulsusi. Izejamās pidžamas? Samta kostīmus, ko nēsā mājsaimnieces, kad dodas pastaigā ar mini izmēra sunīti? Lūdzu, nē! Dodiet bērniem stīvas baltās blūzes, čaukstošos melnus svārciņus, košus tauriņus pie kakla.

Jāsaka, ka apģērbu iegādi atliku līdz pēdējam. Un visu, ko meitas teica kā vajadzīgu esam, divreiz, nē, piecreiz apšaubīju. Vai tiešām tev vajag arī bikses, nepietiks ar svārkiem? Paskat, vecās kurpītes taču vēl tik labi der, tas nekas, ka nedaudz spiež. Taču tikai nedaudz. Nu pacieties, es saku, bet nodomāju – līdz brīdim, kamēr skolas atkal tiks aizklapētas, taču izvilks?! Dejošanas kreklu aizņemies no māsas. Desmitreiz pārjautāju – tev tiešām vajag baltu topiņu? Tu to uzvilksi vienreiz, nosaku un uzreiz iekožu mēlē. Visi no ārpasaules ienākošie signāli liecina, ka 18. novembra svētki paies attālināti.

Bērns gatavojas skolai ar prieku, bet es kā ierūsējis velosipēds par visu čīkstu.

Lai skolas ir

Pēc laika norāju sevi. Skolas būs! Grūti noturēt šo pārliecību sevī, ja no visām pusēm uzglūn ziņas gan par to, ka šogad slimos bērni, gan par to, ka skolas pēc rudens brīvlaika tikšot aizvērtas. Un tad vēl protestējošie cilvēki – pret visu!

Testus negribam, vakcīnas negribam, maskas negribam…

Vakar tomēr devos ar meitām uz veikalu. Trīsgadīgā meita uzstāja, ka arī viņai vajag masku. Tā kā nevienas liekas maskas pie rokas nebija, apsolīju ieiet aptiekā un nopirkt vienreizējo masku arī viņai. Aptiekāre piedāvā arī īpašās – bērnu maskas. Ar zīmējumiem, maziņas un mīkstas.

Divas stundas lielveikalā maskā mazulei pagāja vieglāk nekā man, cilājot un pārdomājot, ko no visa vajadzīgā pirkt, bet bez kā var iztikt.

Tiesa gan – iepirkumu saraksts tika sastādīts divās daļās – augšpusē tas, bez kā tiešām nevar iztikt, bet zem svītras, lapas apakšpusē – tas, ko vajadzētu, bet kas var pagaidīt. Balto topiņu nopirku, gan jau neizputēšu tā dēļ. Šodien jānopērk ziedi. Gardums svētku brokastīm. Jāsagatavo nelielas dāvaniņas skolēniem un bērnudārzniecei. Jāizmazgā mati, lai rītdien sanāks skaists tradicionālais 1. septembra foto ar bērniem.

Skolas būs, un es ļoti ceru, ka tas trakais drifts – skola-bērnudārzs-darbs-pulciņi-mājas-vakariņas tik drīzi vis nebeigsies!

Blogs "Galopā uz augstpapēžu kurpēm": Man, lūdzu, gabaliņu “laika sev”!