Šodienas redaktors:
Jānis Tereško

Indulis Paičs par grēkāžu meklēšanu, pandēmijas attiecību krīzi un sevis izziņu (5)

Indulis Paičs Foto: Publicitātes foto

Teologs, mācītājs, lektors, vairāku grāmatu autoru Indulis Paičs īsā sarunā dalījās pārdomās par jau mūsu piedzīvoto pandēmijas laiku, sabiedrības šķelšanos, partnerattiecību krīzi un sevis meklējumiem šajā visā. 

Kā ir mainījusies šīs dienas pasaule? Kādi mēs esam - tur visam pa vidu?

Indulis Paičs: Patiesībā pasaule nav nemaz tik ļoti mainījusies. Vēl aizvien daudzi ierobežojumi ir spēkā un atklājas arī pēcefekti, kuru pārvarēšanai būs nepieciešams laiks. Pasaule ir kļuvusi daudz ātrāka, daudz vairāk izmantojam tehniskos saziņas līdzekļus. Tas gan ir, es domāju, uz palikšanu. Kas attiecas uz sabiedrību kopumā - ļoti uzkrājies ir nogurums. Ļoti daudz cilvēku, īpaši sociāli aktīvi, šajā laikā ir strādājuši daudz vairāk nekā ierasts, un līdz ar to viņi saskaras ar tipisku lietu - tas ir it kā 

būtu cietis kuģa katastrofā un peldi pēdējiem spēkiem, lai sasniegtu krastu... Kad esi izpeldējis krastā tu nevis sāc dancot un priecāties, bet esi knapi dzīvs un tikai tad sāc sajust visas brūces un visu to, kas ar tevi ir noticis.

Tas ir ilgstošs atveseļošanās laiks, kura paspārnē vai ēnā ir kaut kādi citi cilvēki, kuri zināmā mērā izmantos to.

Ja pasaule mainīsies, tad tikai šīs pēcfāzes dēļ. Respektīvi, kā mēs iziesim no tās laukā. Cik lieli sociāli, politiski un ekonomiski satricinājumi gaidāmi - kas būs šis pēcefekts. Epopeja varētu nozīmēt politiskas izmaiņas - citus balsojumus, lielus protestus, kaut gan tam pēc tam varētu būt ļoti lielas sekas.  Cilvēki viena liela daļa dzīvo ar to cerību, ka izturēsim, tiksim pāri, un vienai daļai tas ir arī izdevies. Protams, ir kādi, kuriem tas ir bijis grūtāk. Kāds ir ko nopelnījis - kāds ir ko zaudējis...

Kā ir ar sabiedrības vienotību. Skaidrs, ka šķelšanās jau notikusi divās lielās frontēs...

Indulis Paičs: Nav tikai divas frontes - sabiedrība ir ļoti sadrumstalota, bet ir kaut kādas tēmas, kurās projicējas visa mūsu frustrācija. Vieni ir par, un vieni ir pret, tā, it kā tas jautājums kļūtu par dzīvības un nāves jautājumu. Kādam, protams, tas ir ļoti nozīmīgi, bet dažbrīd uzpeld pilnīgi mazsvarīgi jautājumi. Es to jūtu, tāpēc saku -

nogurums un frustrācija. Tāpēc apzināti vai neapzināti mēs meklējam grēkāžus...

Meklēt grēkāžus - tas noticis ir visos vēstures posmos. Laikam cilvēks nemainās un to konkrētās situācijās turpinās izmisīgi darīt...

Indulis Paičs: Tāpēc pēcefekts mani uztrauc pat mazliet vairāk nekā tas posms, kam jau esam izgājuši cauri. Izmaiņas jau ir pat tajā, kā mēs organizējam sapulces, savu dzīvi. Nekad nebūsim vairs tik vieglprātīgi kādos jautājumos. Bet tas ir pārejoši.

Tomēr grēkāža jautājums un tas, ka sabiedrība sāk polarizēties, rodas ļoti liela agresija - vēsture mums rāda, ka tas nekad nebeidzas viegli.

Kaut kur frustrācijai ir jāpaliek, un sociālie tīkli man rāda tās karstākās diskusijas... Rezultāts ir tāds, ka es dzīvoju ar sajūtu, ka notiek liela pretstāve  un, ja es virtuālajā vidē esmu izpaudis savu viedokli un kāds man ir emocionāli trāpījis, es varu iedzīvoties ļoti ilgstošā sajūtā, ka jebkurš cilvēks, kurš pārstāv pretējo viedokli, ir tikpat rupjš kā tie, kas virtuālajā vidē man ir reiz atbildējuši. Tad, kad tas pārnesas uz reālo dzīvi, tad tas var beigties ļoti slikti. 

Kāda tad ir izeja? Kurā virzienā jāskatās?

Indulis Paičs: Mūsu cerība ir, ja mums izdosies pareizi iepludināt tos milzīgos līdzekļus, kas ir atvēlēti, lai ekonomiku atveseļotu un dabūtu izrāvienu, tad kādreiz mēs atcerētos šo - jā, tas bija, tagad ir labi - un turpinātu dzīvot dzīvi. Bet, ja turpinātos ekonomiskas grūtības, tad frustrācija beigsies ar viena vai otra veida agresijas izpausmēm. 

Ko būtu būtiski cilvēkam šobrīd saskatīt savā iekšējā spogulī - jautājumi, ko uzdot sev? Lietas, kurām būtu jāspoguļojas mūsu redzeslaukā...

Indulis Paičs: Katram cilvēkam ir mazliet savādāks stāsts, jo nav jau universālas receptes. Ir pašiem sev jāatgādina: lai kā tas arī būtu, to dzīvi, kuru dzīvoju un kura nosaka, vai es esmu laimīgs vai neapmierināts, to jau tomēr veidoju es.  Protams,

es varu meklēt ārējos vainīgos vai vienīgos glābējus, kuri man palīdzēs laimīgam justies, bet tā tomēr ir mūsu katra personīgā atbildība.

Jautājumi drīzāk ir sevis iepazīšanas izziņa - ko tad es īstenībā gribu; ko es šobrīd varu; kas ir tas, kas mani enerģizē; ko es varu darīt savā ģimenē vai vidē, kur es esmu, lai justos optimāli. Un varbūt pat mazliet jādistancējas no it kā supernozīmīgajiem jautājumiem, kas tiek likti priekšplānā, jo, iespējams, tie nemaz tik ļoti to manu laimes sajūtu neietekmē, kā man varbūt tas liekas. Jā, protams, ir svarīgs kāda viedoklis par sociālo jautājumu vai likumdošanu, bet nevar teikt, ka no tā viss ir atkarīgs. 

Kad cilvēki nevar izveidot savu dzīvi, tad viņi sāk dzīvot citu dzīvi...  

Sāk par daudz jaukties otra dzīvē, un aiziet tas process. Tas jautājums ir - kā man pašam parūpēties par savām emocionālajām, garīgajām un visām citām vajadzībām, kā man nepazaudēt fokusu, kā es veidoju dzīvi. Ir, protams, ierobežojumi un apstākļi, bet ir spēles laukums, kas vienmēr ir manā rīcībā. 

Viens no šiem laukumiem ir attiecības, un nav noslēpums, ka daudz pāri neiztur spriedzi un nolemj doties katrs savā virzienā. Ko jūs varētu ieteikt šiem pāriem, kuri šobrīd stāv lēmuma krustcelēs?

Indulis Paičs:  Tas ir normāli - tas ir jāapzinās sākotnēji. Ja ir vispārīga spriedze, tad pirmie, kam tiek, ir mani tuvākie cilvēki. Es varu ļoti censties tam neļaut notikt, bet tas tāpat notiek, līdz ar to man vienkāršāk ir ar prātu ļoti skaidri, dziļi un plaši jāsaprot, ka, iespējams, šobrīd pie vainas ir spriedze, no kuras arī otrs frustrāciju izgāž pār mani.  Mēs uzklājam virsū ēnas no citiem procesiem.

Viena no lielajām attiecību mākslām, kā esošās attiecības neapgrūtināt ar savu pagātni, blakusfaktoriem, bet tiešām būt tajās attiecībās. 

Un otra lieta - atcerēties principu, ka nevajadzētu šos ļoti lielos lēmumus pieņemt kritiskā brīdī, jo tad mans redzējums ir izkropļots. Ja man liekas šobrīd: ja es tagad nomainīšu attiecības, nu gan visa dzīve būs savādāka, tas var būt iluzori. Atceries, ka tu varēsi vienmēr to lēmumu pieņemt, bet vispirms nonāc pats sevī pie tā punkta, kur tu jūties kaut cik labi.

Un trešā lieta ir apzināties, ka otrs jau nav šeit tāpēc, lai es justos laimīgs vai mani padarītu laimīgu.

Primāri mēs dzīvojam savas dzīves un esam kopā ar otru cilvēku tikai tāpēc, ka to gribam. Negaidīt no otra, ka viņš atrisinās manas iekšējās problēmas. Saprast, ka tā ir mana, nevis mana partnera atbildība.

Ja es otru cilvēku padarīšu atbildīgu par to, kā jūtos, pēc definīcijas tas nozīmē plānu ledu.  Bet dzīves ir dažādas un dažkārt stāvēt uz naža asmens daudziem pāriem ir ilgstoša pieredze. Tas ir tāpēc, ka atbildes objektīvi nav viennozīmīgas, jo dzīve ir nenormāli komplicēta.

Ilgstošas attiecības ir vienmēr vērtība pašas par sevi. Jā, varbūt šķiet, ka ir jāpamet šīs attiecības, jā, atkārtošu - šīs attiecības, nevis šis cilvēks! Šāds attiecību modelis. Tas nav viens un tas pats.

Mēs domājam - aizbēgsim no cilvēka un būsim aizbēguši no attiecībām. Maini, meklē, konsultējies, ieguldi to enerģiju, kas tevī plosās, tajā, lai kaut ko uzlabotu. Bet atkal jāsāk no sākuma - jāsaprot, kas tas ir, ko vēlies...

Induli Paiču varēsim klausīties arī ikgadējā iedvesmas forumā "Līdere", kas notiks 17. septembrī, Ķīpsalas hallē.  Arī par skatītājām tiešsaistē nebūs aizmirsts un pasākuma galveno daļu - 20 harismātisku lektoru uzstāšanos būs iespējams baudīt visā pilnībā. Vairāk info te. 

Redaktors iesaka
Nepalaid garām!
Uz augšu