“Līvu ceļam” pa pēdām: Dižjūras krasts

Laika gaitā kalpojusi par skolu, krogu, pastu un piedzīvojusi raibu vēsturi, senā ēka Kolkā atdzimusi kā Lībiešu saieta nams un tagad pulcē lībiešus, viņu pēctečus un ceļotājus. Lībiešu saieta nams kalpo gan kā ekspozīcija, kurā iepazīt lībiešu kultūru, gan kā tūrisma informācijas centrs, gan kā izstāžu un semināru vieta, gan kā vairāku biedrību mājvieta, gan, protams, kā saieta nams vietējiem. Tur var apjautāties par īstā dzintaru vēja notveršanas noslēpumiem, iepazīt košo lībiešu tautastērpu modi, noskaidrot “savu” vārdu pēc lībiešu kalendāra, kā arī saprast, ka būt par lībieti var arī sirdī bez atbilstošiem radurakstiem. Vai zināji, ka, piemēram, tādi vārdi kā liedags, kukainis, māja, muiža, paisums, pīlādzis, puika un puķe latviešu valodā ienākuši tieši no lībiešu mēles? Tāpat arī tādi vietvārdi kā Kolka, Kandava, Jelgava, Limbaži, Ainaži. Jā, jā, šādas gudrības var uzzināt Lībiešu saieta namā, kā arī tikt pie dažādiem bukletiņiem ar lībiešu valodas pašiem pamatu pamatiem.

Pēc lībiešu gudrību smelšanās noteikti jāaizčāpo līdz Kolkas ragam, kur satiekas Dižjūra ar Mazjūru, saullēkti ar saulrietiem, un vēji šalc pēc vislabākās sirdsapziņas. Dodoties skatu torņa virzienā, var tīšām vai netīšām uzdurties Gaita Burvja radītajai skulptūrai “Cilvēks. Daba. Satikšanās”, kas papildināta ar pavadošo citātu “Katram cilvēkam dzīvē ir jābūt savai bākai. Kā vadugunij, kā orientierim, varbūt pat ideālam – pēc kā mēs gribam un esam aicināti tiekties.” Vai nav iedvesmojoši? Tā reiz teicis Visvaldis Feldmanis, ilggadējs Kolkas bākas pārvaldnieks un lībiešu tradīciju kopējs.