Mānija, psihoze, paranoidāli, šizotipiski, narcistiski personības traucējumi. Tās ir tikai dažas no diagnozēm, kas piedēvētas dažādu laiku politiskajiem līderiem. Ak, jā, vēl narkotikas. Bet tas nu tā… Latvijā ir ap 90 tūkstošiem cilvēku, kuriem diagnosticēti psihiski vai uzvedības traucējumi. Starp viņiem politiķi un tie, kas vēl gatavojas uzvarēt vēlēšanās. Par to, kā pie varas esošo mentālais stāvoklis ietekmē politiskos procesus un kā politisko frīku atšķirt no cilvēka, kuram vajadzīgs ārsts, saruna ar Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docentu Artūru Utinānu.
Ja cilvēkam ir psihiska saslimšana vai personības traucējumi, vai būtisku lēmumu pieņemšanā viņa darbības var būt destruktīvas vai pat ar katastrofālām sekām?
Diskusija par to, kā vajadzētu rīkoties, ja prezidentam, it īpaši tādas lielas valsts kā ASV, ir mentāla saslimšana, aktualizējās saistībā ar Donaldu Trampu. ASV ir atomieroči, turklāt tika izteiktas bažas, ka prezidents var akceptēt, piemēram, raķešu triecienu. Knifs ir tajā - ko darīt, ja tautas vairākums par viņu ir nobalsojis? Tātad viņā kaut kas ir! Turklāt visi uzreiz atceras padomju vajājošo psihiatriju. Kā nepieņemamas idejas nošķirt no politiskās izvēles brīvības, ticības brīvības? Jā, lielas masas var kļūdīties un visu laiku arī kļūdās. Cik reizes mēs vēlēšanās cerējām, ka tieši šī partija un šis cilvēks ievedīs mūsu valsti attīstītāko saimē, un vīlāmies? Lielas masas kļūdījās attiecībā uz Hitleru, Staļinu, Ziemeļkorejas prezidentu, bet tām ir vēlēšanu tiesības, un šo dilemmu nevar atrisināt.
Atsevišķa kategorija politikā ir sportisti, aktieri, mūziķi. Kas viņiem liek domāt, ka viņi var būt politiķi un darboties likumdošanas jaunradē? Vai tā nav neprāta forma?