Īsa, bet pārdomās gara pastaiga pa Audriņiem – ciemu, kuru 1942. gadā līdz ar zemi nolīdzināja nacisti, nogalinot vairāk nekā 200 ciema iedzīvotājus. Asinīm piesūcies gaiss un zeme.

Uz kultūras nama sienas piestiprināta piemiņas plāksne fašisma upuriem, savukārt uz plāksnes pie pasta sienas lasāmi 30 publiski nošauto Audriņu ciema vīriešu vārdi. Nereāla sajūta. Iedomājies, sēdi mājās, kad pēkšņi tevi savāc, patur apcietinājumā, varbūt nedaudz paspīdzina un tā, bet tad aizved uz Rēzeknes tirgus laukumu un publiski nošauj. Tas viss tikai tāpēc, ka tavā ciemā kaimiņiene Aņisja Glušņova slēpa savu dēlu – sarkanarmieti.

Aņisjai Glušņovai, saprotams, klājās pavisam plāni. Bail pat iedomāties, ar kādiem paņēmieniem viņa tika spīdzināta, lai izpaustu aizbēgušā dēla atrašanās vietu. Dēls turklāt bija ar biedriem izveidojis partizānu pretošanās kustību un, visu cieņu viņiem, sīvi pretojās nacistiem, nogalinot ne vienu vien policistu. 31. decembrī sarkanarmiešus gan izdevās aplenkt un nošaut. Pēc tam varēja sākt plānot bargu sodu par šādām, lūk, nekārtībām.

Kas gan būtu iespaidīgāk un pamācošāk, kā visu vairāk nekā 200 Audriņu iedzīvotāju nošaušana un ciena nolīdzināšana līdz ar zemi? Īsta paraugprāva, tā sakot. Pats skarbākais laikam ir tas, ka visā soda akcijā piedalījās vesela kaudze centīgu vietējo kolaboracionistu. Papētot avotos, nekur gan nav redzama pavēle nošaut visus vietējos iedzīvotājus – vien nodedzināt ciemu un nošaut 30 ciema vīriešus. Vēsturnieki saka, ka tie bija vietējo amatpersonu centieni izpatikt varai. Prātam neaptverami.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X