“Lasīsi izsistos zobus ar lauztiem pirkstiem”. Kāpēc Baltijā nevedas ar interneta agresijas apkarošanu (42)

Žurnālisti un mediķi, kas pandēmijas laikā atspēko mītus un melus par Covid-19, ir kļuvuši par agresijas mērķiem sociālajos tīklos. Sabiedrības temperatūra ir uzkāpusi tik augstu, ka, noguruši no publiskas zākāšanas un privātām draudu vēstulēm, vairāki mediķi jau lūdz, lai žurnālisti viņus necitē. Viens, ar kuru Re:Baltica sazinājās raksta tapšanas laikā, lūdza vispār neminēt, ka ar viņu runājām: “Ja publiski parādīsies, ka man tas sāp, sūtīs vēl vairāk.”

Lietuva: jāpiedraud trīsreiz

No trim Baltijas valstīm Lietuvas krimināllikumā ir viskonkrētākais regulējums, kā traktējama iebiedēšana vai draudi. Lai to uzskatītu par sistemātisku, draudiem jābūt izteiktiem trīsreiz.

“Tiesas iebiedēšanu interpretē diezgan plaši,” saka kriminologs Aļģimants Čeps, kurš vada Lietuvas noziegumu novēršanas centru — nevalstisku organizāciju, kas asistē iestādēm izmeklēšanā un upuru atbalstā. Daudzas lietas tiesu nesasniedz, jo izmeklētāji mēdz jaukt terorizēšanu ar iebiedēšanu (otrajā gadījumā tikai jāpierāda, ka tā bijusi sistemātiska, kamēr terorizēšanas gadījumā jāpierāda darbības ietekme un varbūtība, ka tā materializēsies).

Lietuvas policija var sākt lietu, ja kāds draud nogalināt, uzspridzināt, aizdedzināt, smagi ievainot cilvēku, arī apdraudēt dzīvību, veselību vai īpašumu. Taču, tāpat kā pārējās Baltijas valstīs, policijai vispirms jātic, ka draudi ir reāli. Latiņa, ko atzīt par smagām sekām, ir augsta. Piemēram, draudi izsist zobus nekvalificēsies. Vajāšana nav precīzi definēta un kriminalizēta. Eksperti uzskata, ka vajadzīgās likumu izmaiņas notiek pārāk gausi.

Statistika par visiem saņemtajiem draudiem tiek sagrupēta vienkopus, līdz ar to nav iespējams pateikt, cik daudz lietu ierosinātas tieši par agresiju internetā.

“Mēs vienmēr iesakām žurnālistiem par draudiem ziņot,” saka Lietuvas Žurnālistu savienības vadītājs Dainis Radzēvičs. Organizācija šādos gadījumos biedriem piedāvā juridisko palīdzību. “Tehniskie un juridiskie risinājumi vārda brīvības lietās nav vienkārši,” viņš saka.

Latvija: viss ok, kamēr paliec dzīvs

Re:Baltica faktu pārbaudītāji Re:Check ar pandēmijas agresiju sastopas regulāri, gan topot apsaukāti par “rečekistiem” (mājiens uz VDK metodēm – red.), gan saņemot draudu zvanus un privātas vēstules, bieži no pilnīgiem svešiniekiem.

Nesen viens no dezinformatoriem Facebook video apcerēja, kāds sods pienākas politiķiem, mediķiem un žurnālistiem, kurus viņš vaino Covid-19 ierobežojumu noteikšanā, tajā skaitā arī Re:Baltica. Iespējas variēja no publiska nāvessoda līdz mantas konfiskācijai. Lielākam efektam viņš savu runu pavadīja ar ritmiskiem cirvja sitieniem.

Viens no troļļiem spēra soli tālāk un pēc daudziem telefona zvaniem, mīklainām ziņām par “tikšanos kādudien”, 2019. gadā ieradās Re:Baltica birojā ar bēru vainagu un šķidruma pudeli “attīrīšanai”. Žurnālistes lūdza policiju ierosināt lietu par vajāšanu. Pēc tam, kad tā pāris nedēļas klīda pazaudēta starp diviem iecirkņiem, policija lietu izbeidza, jo žurnālistes nav jutušās pietiekami fiziski apdraudētas – un vainīgais solījies tā vairs nedarīt. Lietas iznākums iedrošināja izmeklēšanas laikā pieklusušo vīrieti atsākt vajāšanu ar jaunu sparu un paplašināt terorizējamo mediju darbinieku loku. Arī otrā pārbaude, ko policija ierosināja par vairāku mediju darbinieku vajāšanu, beidzās ar to atteikumu – draudi esot viedoklis, mediju darbs neesot traucēts un persona fiziski neko nedomājot darīt.

“Šādas lietas ir vieglāk atteikt,” paskaidro advokāts, Sorainen partneris Andris Tauriņš. Policijas izmeklētājam, kura lietvedībā ir simtiem citu procesu, noņemšanās ar lietām bez līķa vai nozagta auto šķiet lieka ķēpa. Draudus neuztver nopietni, kamēr “nekas nav noticis”. “Panti ir pateicīgi, lai lietas nevirzītu tālāk. Tie prasa interpretāciju un radošumu,” skaidro Tauriņš.

Problēmas neesot likumā, kas paredz atbildību gan par neslavas celšanu, gan naida runu, draudiem un vajāšanu, bet gan tā piemērošanā. Pagaidām prakse nereti ir izdevīgāka vajātājiem, nevis cietušajiem, liecina Tauriņa teiktais.

Viņam piekrīt arī Saeimas deputāts, krimināltiesību jurists Andrejs Judins (JV), kurš atgādina – Krimināllikumā pantu ierakstīja, lai kriminalizētu vajāšanu un stalkošanu internetā. Tas neprasa fiziskas sekas – pietiek, ka cietušajam bijis pamats baidīties par savu vai tuvinieku drošību.

Iekšlietu ministre Marija Golubeva (A/Par!) problēmas risinājumu redz policistu profesionālajā pilnveidē, lai viņi spētu labāk atpazīt dažādas agresijas situācijas un novērtēt, vai izteiktajiem draudiem varētu sekot rīcība. Pagaidām konkrēta rīcība redzama tikai vienā no agresijas izpausmēm – naida noziegumiem.

Re:Baltica incidents ir viena no 11 lietām, kas trīs gados kopš likuma spēkā stāšanās ierosināta par vajāšanu internetā. Sešas no tām jau ir izbeigtas, bet tiesā nonākušas tikai divas, liecina Iekšlietu ministrijas Informācijas centra dati. Sprieduma nav nevienā.

Mediķi, slavenības – vajā visus

Bērnu slimnīcas ārstes Danas Isarovas e-pastos vairs nav nevienas naidīgas ziņas. Jau pirms Covid-19 pandēmijas Isarova sociālajos tīklos aktīvi dalījās ar zināšanām par bērnu vakcināciju – un pretī dabūja draudus, vēlējumus nomirt, lāstus. Viņa policijā nevērsās, jo neredzēja jēgu, un ziņas vienkārši izdzēsa.

Viņas kolēģe, ģimenes ārste Gundega Skruze-Janava rīkojās pretēji. Pēc tam, kad pār viņu sociālajos medijos nogāzās apvainojumu un draudu lavīna TV paustā dēļ, ka maskas bērniem skoloties un dzīvot netraucē, ārste vērsās policijā. Šogad janvārī divas reizes paviesojās iecirknī, kur viņu mēģinājuši pārliecināt, ka tas, ko ārste uztvēra kā draudus, par tādiem neesot uzskatāmi, viņa stāsta Re:Baltica. Taču policija ierosināja kriminālprocesu par neslavas celšanu, jo vairākos interneta komentāros bija seksuāla rakstura apvainojumi.

Kopš tā laika Skruze-Janava no policijas neko nav dzirdējusi.

Mūziķis Ralfs Eilands vērsās policijā, kad internetā uzradās stalkeris, kurš lolojis jūtas pret Eilanda bijušo draudzeni. Enerģijas viņam bijis gana, lai atkal un atkal veidotu jaunus profilus un rakstītu ne tikai Eilandam, bet arī ģimenei un ar profesionālo darbību saistītiem cilvēkiem. Kad stalkeris tviterī nopublicēja arī Eilanda mājas adresi, mērs bija pilns. Savācis pieejamo, mūziķis vērsās policijā – un saņēma atbildi, ka nepietiek pierādījumu. Policija izkustējās, kad Eilands piesaistīja advokāti. Tad arī pirmoreiz nopratināts pats stalkeris. Lai gan lieta tika izbeigta, ar policijas iesaistīšanu pieticis, lai draudi apstātos.

Situācija mūziķim atstājusi mieles – sajūtu, ka policija noziegumu novērst nevar un nopietnai izmeklēšanai ķertos klāt tikai pēc tam, kad tas jau būtu noticis. “Ja es dabūtu skābi sejā, tad reaģētu,” viņš nosaka.

Lietuvā – atbalsta centri

Vēl viena regulāri vajāta kategorija ir politiķi. Lietuvā likums viņiem un ierēdņiem dod papildu aizsardzību pret psiholoģisku iespaidošanu, kas ļautu vajātājam panākt vēlamo.

Taču Dovile Šakaliene uz savas ādas pārliecinājās, ka interneta vajāšanas un draudu lietās tas nedarbojas.

2017.gadā deputāte bija viena no vadošajām balsīm bērnu aizsardzības reformā, kā rezultātā kādu māti apsūdzēja par bērnu iekaustīšanu un uz laiku atņēma vecāku tiesības. Vairāki politiķi un influenceri vainoja Šakalieni par šo un līdzīgām lietām, un sociālo tīklu lietotāji sāka paust precīzi aprakstītus draudus, kas ar viņu notiks. “Es kļuvu par grēkāzi,” viņa saka Re:Baltica.

“Pēc mēnešiem ilgušas agresijas, kad saņēmu draudus, tūkstošiem izņirdzošu, pazemojošu un cieņu aizskarošu komentāru, apvainojumus tādos smagos noziegumos kā nolaupīšana un bērnu kontrabanda, es vienkārši vairs nespēju izturēt. Daži manas ģimenes locekļi saslima nepārtrauktās raizēšanās dēļ,” viņa atceras. Šakaliene saņēma arī seksuāla rakstura īsziņas. Viņas telefona numuru publicēja iepazīšanās portālā. “Šai laikā man konstatēja depresijas epizodi, kādu laiku bija jādzer zāles.”

Vajāšana ietekmēja arī viņas darbu. “Pārstāju atbildēt uz nepazīstamu numuru zvaniem,” politiķe saka. “Es atcēlu piedalīšanos dažādos pasākumos, atteicos doties darba braucienos. Mana sabiedriskā dzīve un spēja darīt savu darbu bija ierobežota.”

Šakalienei un viņas juristam ir bieza dokumentu mape no pirmstiesas izmeklēšanas. Tajā identificēja 14 draudu izteicējus. Daži atzina, ka rakstījuši aizvainojošos komentārus, bet neesot domājuši fiziski darīt pāri. Facebook atteicās sadarboties ar Lietuvas izmeklētājiem, un lietu 2019. gadā izbeidza.

Politiķe lēmumu divreiz pārsūdzēja. Beigās vienkārši vairs nebija spēka un viņa padevās.

Ne draudus saņēmušie žurnālisti, ne Šakaliene nesaņēma informāciju par iespēju vērsties pēc palīdzības speciālos centros, kuri piedāvā informāciju, padomu un emocionālu atbalstu. To darbības modelis līdzinās organizācijām, kuras strādā ar ģimenes vardarbības upuriem. Čepas saka, ka sistēma vēl ir bērna autiņos, bet no šā gada janvāra Lietuvā darbu sākuši 16 centri. Palīdzību sniedz visiem, neatkarīgi no tā, vai upuris izlemj vērsties policijā.

Šakaliene, kurai ir maģistra grāds juridiskajā psiholoģijā, plāno beigt politisko karjeru un kļūt par atbalstu cilvēkiem, kas nonākuši viņai līdzīgā situācijā.

Igaunija: tuk, tuk

“Nelaimīgā kārtā internets ir pilns ar vardarbību mūsu pašu mēlē, kas tiek vērsta pret katru, kas vēlas kaut ko panākt,” Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida atzīmēja valsts neatkarības dienas svinībās 2019. gadā.

Diemžēl, ja neskaita pieminēšanu svarīgās runās, Igaunijā nav daudz citu veidu, kā pret šo agresiju cīnīties. Krimināllikums neparedz sodus par vajāšanu un uzbrukumiem internetā, ja vien tie neiet roku rokā ar līdzīgām darbībām reālajā dzīvē vai nedod pietiekamu pamatu domām, ka draudus varētu īstenot.

Taču kā to noteikt?

Seksuālās veselības mācības pasniedzēja Rita Holma bērnudārzos māca, kā atpazīt ķermenisku vardarbību. Par to viņu izsmej konservatīvie politiķi, kas uzskata, ka šī nav bērnudārzniekiem piemērota saruna.

Holmas lekcijas radījušas veselu tiešsaistes agresijas vilni. 2019. gadā kāds vīrs, kura pagātnē ir vardarbīgs noziegums, nosūtīja viņai Facebook ziņojumu: “Mauka, tu nepaslēpsies, kad atnāksi uz mūsu bērnudārzu. Nožņaugšu savām rokām.” Prokuratūra uzskatīja, ka krimināllietai nav pamata.

Tāpat 2019. gadā tagadējā premjerministre, toreiz opozīcijas deputāte Kaja Kallasa Facebook saņēma līdzīgu ziņojumu. “Vecene, tu saņemsi, ko esi pelnījusi: aiz šī stāv 20 – 30 cilvēku ar cietumnieku mentalitāti.” Tai pašā laikā viņas politiskais pretinieks Martins Helme (EKRE) saņēma līdzīgu vēsti: “Sveiks, pimpausi! Cerams, ka Tava dzīve nebūs pārāk ilga! Vai arī to vajag saīsināt!”

Gan Kallasa, gan Helme vērsās pie likumsargiem. Nekas nenotika.

Vēlāk atklājās, ka Kallasai draudējušais vajājis arī žurnālisti Vilju Kīsleri, kas pazīstama ar asām politiskām intervijām. Rakstīja, protams, privāti Facebook: “Tava pastarā tiesa sāksies drīz, kad bumerangs, ko esi izmetusi, atgriezīsies pie tevis kā liels sods.” Kīslere bija saņēmusi virkni draudu vēstuļu, viņa tās apkopoja un iesniedza policijai kā vienu sūdzību. Atkal nekas nenotika.

“Rodas iespaids, ka pēdējā laikā sociālajos tīklos ir vairāk rupjību nekā parasti,” Re:Baltica teica Igaunijas policijas kapteine Marja Punaka, kas daudzus gadus bija “interneta konstebls” (Igaunijā policijā ir šāda vienība, kas pieskata potenciālus noziegumus internetā). “Visvieglāk ir uzbrukt politiķiem un žurnālistiem, jo viņi sava darba dēļ ir publiski pieejami visiem, kam ir konts sociālajos tīklos.”

Pēc viņas vārdiem, vismaz trešdaļa no visām interneta uzraugu lietām ir saistītas ar sociālajiem medijiem, ieskaitot vajāšanu. Tās ir vairāk nekā 1000 lietas mēnesī, no kurām nopietnāk vērtē apmēram desmito daļu. “Interneta komentētāji diezgan labi zina, kur sākas pārkāpums,” viņa saka.

Parasti policija uzraksta cilvēkiem, kas tiešsaistē vajā citus. Draudu gadījumos arī dodas pie viņiem uz mājām aprunāties. Ar to lielākoties pietiekot, lai darbība beigtos.

Viena vīra gājiens ar naudu

Tai pašā laikā daudzie gadījumi, kad sabiedrībā zināmu personu vajātājus netiesā, ir radījuši priekšstatu, ka no soda šādās lietās var viegli izsprukt.

Tas Igaunijā izmainījās 2018. gadā.

Jauns un tolaik mazpazīstams jurists Roberts Sārvs veiksmīgi pārstāvēja kādu aktrisi lietā pret māmiņu foruma Perekool troļļiem. Ar tiesas palīdzību viņam izdevās iegūt komentētāju IP adreses – un Sārvs individuāli vērsās pret katru no viņiem. Daļa piekrita izlīgt pirms tiesas, citam piesprieda vairākos tūkstošos mērāmus sodus par reputācijas bojāšanu un emocionālām ciešanām.

Mediji lietu aprakstīja kā atbildības uzvaru. Sārvs kļuva slavens un tagad tieši pie viņa vērsās kā pie cerīgākā advokāta goda un cieņas lietās. “Mēs jau esam spējuši atgūt vairākus simtus tūkstošus eiro kā kompensācijas, un ļoti daudz lietu vēl gaida savu kārtu,” viņš teica Re:Baltica.

Taču līdz ar slavu auga arī šaubīgu klientu skaits. Līdztekus Igaunijā cienītiem cilvēkiem Sārvs ir pārstāvējis arī, piemēram, indējošas vielas tirgotāju cīņai ar gandrīz visām slimībām, un bijušo ministru, kam bija jāatkāpjas aizdomu dēļ par vardarbību ģimenē. Abos gadījumos prasītāji tika pie komentētāju IP adresēm, bet nav zināms, kas notika tālāk.

Sārvs paskaidro, ka nekad nav atteicis klientam. “Mēs esam mēģinājuši palīdzēt arī gadījumos, kas ir uz robežas,” viņš saka. Kritiķi viņa metodes sauc par šantāžu – uz ko Sārvs atbild ar jaunām prasībām par zaudējumu piedziņu.

Viņaprāt, tas ir vienīgais veids, kā vērsties pret vajāšanu, draudēšanu un reputācijas graušanu internetā.

“Pirmkārt, valsts nespēs tikt galā ar goda un cieņas lietām, ņemot vērā ierobežotos resursus. Otrkārt, valstij nav jājaucas civilstrīdos,” viņš skaidro.

Bijusī interneta policiste Punaka cer, ka kādudien sociālie mediji Igaunijas likuma acīs tiks pielīdzināti sabiedriskai vietai. Tas ļautu interneta agresorus saukt pie atbildības par sabiedriskās kārtības pārkāpumu.

“Nedomāju, ka ir iespējams kontrolēt dusmu izgāšanu internetā,” rezumē Lietuvas žurnālists Petkausks, kurš kopš darba maiņas vairs draudus nesaņem. “Taču šajās lietās žurnālistiem ir vajadzīgs sabiedrības atbalsts, kas ļauj apzināties, ka agresori ir ļoti neliela tās daļa. Savukārt cilvēkiem varas pozīcijās vai tiem, kuru viedoklim ir svars, vajadzētu izteikt atbalstu tam, ar ko mēs nodarbojamies: faktu pārbaudei un pētnieciskajai žurnālistikai.”