"Spridzini un atbildi": Zande par skorbuli, žāvētu buti un Lāsmiņu mūsdienās! (2)

Lekcijas nosaukums ir "Maigā varmāka… ieskaties sevī" - par ko būs stāsts?

Diāna Zande: Mēs visas diezgan veikli ieraugām dažādas skabargas citos un to visu ļoti mīlam analizēt - kāds ir vīrs, kāda man ir māte, kas notiek ar bērniem vai kāds nelietis ir mans kaimiņš. Bet par maz palūkojamies savā virzienā - aspektā, kas ir sāpīgs. Aspektā, kurā MĒS esam varmācīgas. Tajā aspektā, kurā MĒS esam pāridarītājas un kurā MĒS sāpinām. Kurā MĒS ievainojam. Mana runa būs vērsta uz "paskaties uz sevi un iepazīsties ar maigo varmāku sevī. Pieņem to, jo tā ir daļa no tevis pašas. Iepazīsti sevi un pieskati šo savu daļu, lai mazinātu sāpes un ciešanas, kuras MĒS radām kādam." To saprast, pieņemt un prast to pieskatīt, jo mēs nevaram kļūt baltas un pūkainas - tas nav iespējams. 

Jā, es mēdzu darīt pāri, jā, tā ir mana izvēle, bet es varu pārtraukt to darīt.

Kāpēc šī tēma šobrīd šķita gaismā ceļama?

Diāna Zande: Es nestrādāju ikdienā ar vardarbībā cietušajiem - tas nav mans fokuss. Iespējams, ka tieši laika gars un pieredze, kuru es piedzīvoju, šad un tad apgrozoties kādos medijos, kur tik jaukas un brīnišķīgas sievietes viena otru dēvē nepieklājīgos vārdos un neredz, ka viņas dara pāri citai sievietei. Mēs daudz runājam par vardarbību ģimenē, par vardarbību partnerattiecībās, un diezgan bieži sieviete tiek izcelta kā upuris, kas, protams, arī tipiskāk ir, bet pārāk maz mēs uzrunājam to, ka sieviete pati arī visai bieži ir varmācīga. 

Kā un kur rodas šī vardarbība sievietē? Kad ziedošais kaktuss sāk durt?

Diāna Zande: Ir daudz dažādu aspektu, un tēma ir plaša. Pirmkārt jau ģimene, kurā šī meitene pieaug. Kaut vien viņa sēž mašīnā un klausās, kā mamma pie stūres nosauc par idiotu citu autovadītāju. Meitenītei pieaugot, šis vārds "idiots" būs normāls vārds. Ja viņa redz, kā mamma runā sliktu par skolotāju, valdību vai par kādu citu sievieti, tas šķitīs absolūti normāli. Tā ir vide, kurā viņa ir augusi. Otrs, protams, vai pieaugot mazā meitene ir izjutusi pati pret sevi vardarbību. Emocionālo, fizisko vai seksuālo vardarbību. Lielākas iespējas, kad viņa izaugs, uzliks savu ārkārtīgi eleganto masku. Uz ielas jau nevienam nav uz pieres rakstīts "es esmu cietis".

Un bieži mēs to cenšamies noslēpt ar ļoti skaistām maskām. Šī sieviete, kas ārēji izskatās ļoti veiksmīga, bet iekšā ir dziļi ievainota, iet un bliež.

Vēl tas, ka sabiedrība, kurā mēs izejam darba tirgū, - tur vairs nav dzimumu. Sievieti vadītāju nepalaiž vairs pa priekšu. Sieviete ir konkurents vīrietim. Mēs par daudz ko cīnāmies - vietu darba tirgū; starp citām sievietēm, lai dabūtu vīrieti; cīnāmies, lai viedoklis būtu pareizs; galu galā par savu eksistenci situācijās, kurās tas nebūt nav jādara. Cīnītājas gars tikai aug un nostiprinās.

Tad tas sprūk ārā gan ļoti pozitīvi - brīžos, kad ejam ko sasniegt un izdarīt, gan diemžēl ir otrs koka gals -

bliežam pa degunu tur, kur ringā esam vienas pašas. Tā ir vēl viena vardarbības forma - sevi klapēt.

Es esmu slikta, es esmu nepareiza - un tad uzkrāsojam lūpas, uzvelkam augstus papēžus un ejam uz ielas demonstrēt - es esmu kruta, forša. Skaitām mantras, afirmācijas, bet pēc būtības sakām to pašu - tu neesi laba, neesi skaista. Tēlot to, kas tu patiesībā neesi, - tā ir varmācība pret sevi!

Uz tikšanos forumā "Līdere", kas notiks jau 17. septembrī!