No mākslas cienītāja līdz "runājošiem" suņiem - mazāk zināmi fakti par Ādolfu Hitleru (10)

Diktators tik ļoti iestājās par šo mērķi, ka Vācija pirmā Eiropā pieņēma likumus par dzīvnieku tiesību aizsardzību un aizliedza zinātniskus eksperimentus ar dzīvniekiem komerciālas peļņas dēļ. Ne tikai – pat dzīvu omāru vārīšana nebija atļauta.

Nacistu aprindās valdīja uzskats, ka īpaši apmācīti četrkājaiņi var noderēt gan karā, gan spiegošanā, tādēļ Hitlers apmācīja savu vācu aitu suni – Blondi. Lēš, ka Hitlers Blondi iemācīja sazināties ar cilvēkiem un pat “izteikt” frāzi ''Mans vadonis'' (“Mein Fuhrer”).

Hitlera medmāsa Erna Flīgela apgalvoja, ka nacistu līderis savu ķepaini mīlēja vairāk nekā sievu Evu. Viņš bija apsēsts, ļāva sunim gulēt savā gultā, un četrkājainis uzturējās tikai pie diktatora. Jāpiebilst, ka nacistu varonis noindēja Blondi tajā pašā dienā, kad izdarīja pašnāvību.

Kaprīzs mākslas cienītājs

Var tikai iedomāties, kāds būtu bijis 20. gadsimts, ja piepildītos Hitlera jaunības vēlmes un viņš kļūtu par mākslinieku. Izrādās, ka fīreram bija talants gleznošanā, bet viņu divas reizes neuzņēma Vīnes Mākslas akadēmijā.

Tomēr tas neapslāpēja jaunā vīrieša interesi par mākslu. Tieši pretēji – Vācijas valdības galva atbalstīja klasiskās Grieķijas un Romas idealizētos darbus, bet izteikti kritizēja mūsdienu kustības, piemēram, impresionismu, kubismu un dadaismu.

Kara laikā viņš pat pavēlēja sistemātiski izlaupīt mākslas darbus vēl nebijušā mērogā. Zīmīgi, ka pat 20. gadsimta 30. gados nevienā muzejā Vācijā nebija sastopami Pablo Pikaso, Vilhelma Lēmbruka un citu mākslinieku darbi, jo Ādolfs šādu “deģeneratīvo mākslu” nevēlējās redzēt. To uzskatīja par ebreju un boļševiku mākslinieku produktu.

Izšķērdīgs miljonārs

Hitlers, vēloties sākt mākslinieka karjeru, sākotnēji cīnījās ar nopietnām finansiālām problēmām. Austrietim bija niecīgi ienākumi, tādēļ viņam pat 1909. gada decembrī nācās dzīvot bezpajumtnieku patversmē Vīnē. Tomēr, iegūstot varu, Hitlers bija apņēmības pilns kļūt bagāts.

Lielāko daļu ienākumu viņš saņēma no paredzamiem avotiem - iegūstot valdības naudu un “ziedojumus” no korporācijām. Turklāt viņš atteicās maksāt ienākuma nodokli un saņēma milzīgus honorārus. Naudu Ādolfs nopelnīja arī ar savu grāmatu ''Mana cīņa'' (“Mein Kampf”). Lēš, ka viņa bagātības mērāmas vismaz 150 miljonos eiro apmērā.

Taču vienlaikus viņam patika vara un diktators bija ļoti izšķērdīgs. Biogrāfs Volkers Ulrihs atklāja, ka aģitators tērēja tūkstošus automašīnām, šampaniešiem, drēbēm un mēbelēm, vienlaikus izliekoties par “tautas cilvēku”.

Saistīts ar rasēm, ko centās iznīcināt

Visā pasaulē zināms, ka kancleru bieži min kā atbildīgo par tā laika Vācijas rasu politiku, holokaustu, kā arī miljoniem iedzīvotāju nāvi un piespiedu pārvietošanu. Tieši viņa politika un vēlme nogalināt atņēma dzīvību vairāk nekā sešiem miljoniem ebreju.

Tomēr tikai retais zina, ka Hitlera radinieku siekalu DNS analīzēs konstatētas gan ebreju, gan afrikāņu "saknes”. Veicot kādu pētījumu 2010. gadā, zinātnieki ievāca 39 siekalu paraugus no bēdīgi slavenā diktatora radiniekiem un pēc tam veica dažādus testus. Atklājās, ka aktīvista ciltskokā ir gan ebreji, gan afrikāņi.

Tas liek domāt, ka vācu politiķis bija bioloģiski saistīts ar rasēm, ko pats centās nogalināt. Vai pats Hitlers to zināja, par to grūti spriest.

Nekad neapmeklēja izveidotās koncentrācijas nometnes

Pirmo nacistu nometni izveidoja 1933. gadā, teju tūlīt pēc Hitlera kļūšanas par kancleru. Sākotnēji tās izmantoja arodbiedrību veidotāju un politisko pretinieku ieslodzīšanai un spīdzināšanai, taču neilgi pēc tam nometnes kļuva par nāves vietu ebrejiem.

Otrā pasaules kara laikā tur nogādāja ap 11 miljoniem ebreju, un tā sauktos nevēlamās rases pārstāvjus paverdzināja, izmantoja piespiedu darbam un nežēlīgi noslepkavoja.

Hitlers nekad nav apmeklējis nevienu no šīm nometnēm, kaut gan lielāko daļu no tām cēla austrumos. Lēš, ka attālums, ko Hitlers turējis starp sevi un faktisko slepkavību vietu, bija daļa no taktiska plāna. Proti, lai citi domātu, ka viņš nav atbildīgs par holokaustu un ir neziņā par notiekošo.

Tomēr pierādījumi liecina par ko citu, un Ādolfa Hitlera līdzdalība genocīdā ir neapšaubāma. Par to liecina “Galīgais risinājums” (“Final Solution”) – plāns, kuru izveidoja ar mērķi, lai iznīcinātu ebreju tautu visā pasaulē. Hitlera līdzdalība atrodama katrā programmas posmā un izstrādē.