Gatavi mācīties. Bet ne attālināti (5)

Pandēmija to visu nogrieza kā ar nazi.

Bezcerība eskalējās pērn novembrī – un tā jau bija citāda. Pirmajā pandēmijas vilnī visvairāk cieta jaunieši, kuriem jau bija psihiskās veselības problēmas, bet otrajā apātijas bedrē iekrita arī līdz tam sekmīgie un aktīvie.

Tas ir brīdis, kad jau tā pārpildītajā Bērnu psihiatrijas klīnikā strauji sāka augt akūto pacientu skaits (no 34% 2019. gadā līdz 57% 2021. gada pirmajā pusē). Gaidīšanas rindas pie psihologiem izstiepās vairāku mēnešu garumā.

“Pusaudži bija sabiedrības daļa, kuru Covid-19 saslimšana apdraudēja vismazāk, bet kuru dzīves pandēmijas ierobežojumi ietekmējuši visvairāk,” secina Konstantinovs.

Iepriekšējā mācību gadā Jurim pie sienas bija lapiņa ar obligātajiem darbiem. Piemēram, jāizpilda skolas darbi un jāsavāc aiz sevis trauki. Kad e-klasē arvien biežāk parādījās nesekmīgas atzīmes, uz lapiņas parādījās arī solījums, ka par labu atzīmi mamma maksās 10 eiro, par izcilu — 20. Ja nesekmīgs, Juris maksā mammai. Viņa neatceras, vai Juris tiešām samaksāja, bet neizdarīto skolas darbu bijis daudz. “Es parādā noteikti nepaliku,” viņa smejas.

Piekukuļošana bija viens no viņas izmisīgajiem mēģinājumiem dēlu motivēt mācīties. Tas nenostrādāja. Viņa vainoja sevi. Līdz medijos sadzirdēja Nila Konstantinova skaidrojumus par pusaudžu psihi un saprata, ka līdzīgas problēmas ir daudziem.

“Kad ar bērnu kaut kas notiek, vecākiem šķiet, ka viņi kaut ko nav izdarījuši pareizi,” Re:Baltica skaidro Konstantinovs. Taču šajā gadījumā pie vainas bija pandēmijas radītie apstākļi. Psihoterapeits stāsta – visas puses sagaidīja, ka attālināto mācību laikā pusaudži turpinās būt motivēti, taču tā nenotika.

“Līdzīgi kā zīdainim – ja nenodrošināsim siltu vidi, mammas pieskārienus un regulāru ēšanu, viņš neattīstīsies. Tāpat ir skolas vecuma bērniem.

Ja viņiem nebūs strukturētās vides, nebūs pieaugušie, kas katru dienu ar kaut ko motivē, zudīs saskarsme ar vienaudžiem, sports – visas šīs lietas kaut kādā mērā aptur viņu attīstību,” stāsta Konstantinovs.

Jura gadījumā nelabvēlīgi sakrita vairāki apstākļi. Pirmajā pusgadā bija ļoti maz tiešsaistes stundu, vairāk patstāvīgie darbi grupās. Tas atsvešināja. Arī mācību saturs nebija gaidītais. 10. klasē no uzņēmējdarbības nebija ne miņas. Tā vietā mācījušies ekseli, ko viņš jau bija apguvis gadu iepriekš. Otrajā pusgadā tiešsaistes bijis vairāk, bet tas vairs neko daudz nemainīja. Tieši pretēji. Juris sāka runāt, ka mācībām nav jēgas, un citēja miljonāru Īlonu Masku: visu vajadzīgo varot iemācīties YouTube un pašmācībā no grāmatām.

Mamma meklēja palīdzību pie skolas psiholoģes, kura bija e-klasē izsūtījusi anketu, iztaujājot par skolēnu pašsajūtu. Šādu regulāru saziņu kā labo praksi ar vecākiem ieteica arī Izglītības un zinātnes ministrija, taču reāli to darīja aptuveni puse skolu, liecina Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) novērotais.

Spīdolas ģimnāzijas psiholoģe Anete Olava Re:Baltica stāsta, ka vecāku atsaucība anketām nav bijusi sevišķi liela. Pamatā atbildēts, ka bērniem ir motivācijas grūtības, stress, pārāk liela slodze. Skolas vadība runājusi ar skolotājiem par mācību apjoma samazināšanu, bet pielāgošanās prasīja laiku.

Ģimnāzijas direktore Ilze Vilkārse atzīst, ka daļa skolotāju sākumā izvairījās no tiešsaistēm, jo neprata strādāt ar tehniku. Skolotāji mācījušies kopā ar datorspeciālistiem. Bija atrunāts, ka līdz plkst. 21 skolēniem jāpaziņo, vai nākamajā dienā būs tiešsaiste. Stundu sarakstu centušies veidot nedēļu uz priekšu. Taču stress bijis tik un tā.

IKVD vadītāja Inita Juhņeviča secina, ka šādi centušās tikai 20% Latvijas skolu.

“Pati skolēniem vaicāju: parādi, kāds tev nākamajai nedēļai stundu saraksts. Skolēns atbild, ka sarakstu nākamajai dienai saņem iepriekšējā vakarā. Tā nav laba prakse,” secina Juhņeviča. Papildu stresu radījuši arī apstākļi mājās – daudziem bija jāpieskata brāļi un māsas, jāgatavo sev ēdiens. Pieaugušos arī pārsteidza, ka daļa jauniešu atteicās ieslēgt Zoom, jo nespēj paskatīties uz sevi vai dzirdēt savu balsi.

IKVD secina, ka skolas veiksmīgu darbību pandēmijā noteica trīs faktori: direktors un viņa spēja mainīt mācību saturu, tehnoloģiju pieejamība un atbalsta personāls.

Spīdolas ģimnāzija aktīvi darbojās visās trīs frontēs. Kā pierādījumu ģimnāzijas direktore Vilkārse Re:Baltica rāda vēstules, ko savās kultūras un mākslas stundās sūtījusi skolēniem. Tajās viņa aicina skolēnus nekautrēties uzdot papildu jautājumus. Jurim atgādina par neiesūtīto prezentāciju un aicina “saņemties”, un “būt atbildīgam”.

Juris tobrīd jau vairs praktiski nesarunājās ar ģimenes locekļiem.

Psihoterapeits Konstantinovs skaidro, ka brīdī, kad pusaudzis jau ieslīdzis depresijā un ir grūtības mācībās, viņš nespēj vairs sevi motivēt. “Līdz ar to aicinājumi sapurināties šajā stadijā vai nu būs neefektīvi, vai pat dažos gadījumos var tikai vairot pusaudža vainas apziņu un bezspēcības sajūtu,” stāsta Konstantinovs.

Juris ar skolas psiholoģi beidzot satikās otrā semestra sākumā. Pirmā uz konsultāciju aizgāja un izraudājās mamma. Pēc tam Juris, bet “viņš neatvērās,” – atstāsta mamma.

Nākamā ieplānotā saruna nenotika, jo visa ģimene saslima ar Covid-19. To mājās atnesa Juris. Redzot, ka nespēj dēlam palīdzēt, mamma atļāva viņam satikties ar kaimiņu draugu. Juris pārslimoja salīdzinoši viegli, bet ilgi sūdzējās par galvassāpēm. Maijā, atgriežoties skolā, viņš izpildīja prasību minimumu un tika pārcelts uz nākamo klasi. Iztika bez vasaras darbiem, “lai gan es nebūtu iebildusi, jo slimošanas laikā viņš neko neiemācījās,” saka mamma.

Re:Baltica intervētie speciālisti stāsta, ka šogad, atsākoties mācībām klātienē, skolām vajadzētu ņemt vērā jauniešu psihoemocionālo stāvokli. “Ja bērniem ir pārslodze, skolotāji pārguruši, tad ne par kādu izglītības kvalitāti nav runa,” secina IKVD vadītāja Inita Juhņēviča. Lai gan inspekcija konstatēja, ka attālinātajās mācībās jaunieši nav apguvuši 30 — 50% no mācību satura, Juhņēviča aicina skolas “nedzīt uz priekšu izglītības saturu.”

Inspekcija lēš, ka vismaz trešdaļa atpaujāto skolu pandēmijas laikā koncentrējās uz “vainīgo meklēšanu” un risinājumu gaidīšanu no ārpuses, piemēram, valdības. Pārējās centās pielāgot saturu attālinātajām mācībām un iesaistīja atbalsta personālu — psihologus, sociālos pedagogus, skolotāju palīgus. Rezultāti bija mainīgi, jo aptuveni trešdaļai skolu atbalsta personāla trūkst.

Izglītības un zinātnes ministrijai nav datu par to, cik un kāds atbalsta personāls ir skolās. Re:Baltica veica aprēķinus, izmantojot publiski pieejamus datus par pedagogu skaitu skolās šī gada sākumā. Tie parādīja, ka katastrofāla situācija ir profesionālajās izglītības iestādēs, kur gandrīz pusei nav neviena atbalsta personāla speciālista.

Kārtējo reizi iezīmējas arī reģionālā nevienlīdzība. Neviena atbalsta speciālista nav pusē skolu (95 skolas), kurās mācās mazāk par 100 skolēniem. Pamatā tās ir lauku skolas. Vienlaikus norādām, ka šie dati jāuztver indikatīvi, jo Re:Baltica, veicot dažus kontrolzvanus, atklāja, ka skolas piesaista speciālistus no malas un viņi publiskajos datos neparādās.

Vēl viena problēma, kas iezīmējās Re:Baltica intervijās ar skolām – tās nebija gatavas, ka mācību grūtības radīsies arī skolēniem ar labām atzīmēm un pašiniciatīvu.

Ne visas skolas var atļauties vai arī atrast psihologu, jo privātpraksē attiecīgie speciālisti nopelna vairāk. Skolas diezgan negribīgi lūdz palīdzību pilsētu sociālajiem dienestiem, jo uzskata, ka tiem ir pārāk formāla pieeja, vai arī “grib noslēpt šo informāciju,” saka IKVD vadītāja Juhņēviča. Par to liecinot fakts, ka lielas skolas valsts kopējā stundu kavētāju uzskaites sistēmā nav atzīmējušas nevienu skolēnu. Sevišķi izceļas profesionālās skolas, un tieši tajās ir lielākais atbalsta personāla trūkumus.

Pēc Re:Baltica aprēķina, profesionālajās skolās uz vienu psihologu ir 5000 skolēnu.

Ar atbalsta programmām pandēmijā skolas sitās, kā mācēja un kā varēja atļauties.

Kārli Valmierā paglāba individuāls skolotāja palīgs, kas palīdzēja pildīt mājas darbus un atrada kontaktu ar pusaudzi. Valmierā atbalsta grupas darbu turpinās arī šogad. Teicamnieces Elizabetes citiem neredzamo trauksmi Liepājā palīdzēja diagnosticēt īpaša EMU programma, kas mēra jauniešu emocionālo stāvokli. Tajā šogad plāno iesaistīties 150 skolas. Paralēli IZM šogad piešķīra 370 tūkstošus eiro vienreizējai programmai, kurā apmācīs jauniešus no skolu pašpārvaldēm atpazīt savas sajūtas un viņi pēc tam apmācīs tālāk vienaudžus.

Joprojām ir spēkā iespēja apmeklēt valsts apmaksātu psihologu ar ģimenes ārsta nosūtījumu. Ģimenēm palīdzību sniedz arī Pusaudžu resursu centri, kas šobrīd darbojas jau piecās pilsētās. Izdota arī speciāla rokasgrāmata pusaudžiem, kā atpazīt psihiskās veselības problēmas un ko darīt.

Tāpat valsts no maija līdz gada beigām katram pedagogam piedāvā piedalīties vismaz vienā trīs stundu supervīzijā, ko vienkāršoti var raksturot kā skolotāju grupu terapiju un koučingu vienā reizē. “Skaidrs, ka ar vienu supervīziju gadā nav iespējams daudz palīdzēt,” atzīst Juhņeviča, taču vairāk piedāvāt nevarot, jo valstī kopumā ir 55 tūkstoši pedagogu.

Tas diez ko neuzmundrina Jura mammu Leldi. Juris pavasarī paziņoja, ka neplāno mācības turpināt. Neredzot jēgu.

Psihoterapeits Konstantinovs iezīmē divas būtiskas lietas, kam vecākiem turpmāk vajadzētu pievērst uzmanību – attiecībām ģimenē un bērna aktivitātēm. Attālināto mācību laikā attiecības ģimenē daudziem būtiski pasliktinājās, tādēļ ir svarīgi atgūt savstarpējo uzticēšanos. Otrais – dabūt pusaudzi ārā no mājas. “Reizēm vecāki saka, ka viņam visu ko piedāvā, bet viņš atsakās. Tā, visticamāk, būs. Bet tās ir sekas, ka viņš neiet nekur ārā. Mums vajag piedabūt sākt kaut ko darīt,” skaidro Konstantinovs.

Visvairāk Re:Baltica intervētie baidās no viena – ka atkal varētu atsākties attālinātās mācības. Konstantinovs saka, ka tādā gadījumā ir jāmaina visa sistēma. Jāsamazina prasības un gaidas. “Pretējā gadījumā gaidām no skolēniem tieši tos pašus rezultātus, ieliekot viņus apstākļos, kuros šie rezultāti nav sasniedzami tīri bioloģisku iemeslu dēļ. Tas ir absurds,” secina Konstantinovs.

Apņēmības pilni mācīties klātienē ir arī intervētie skolēni. Elizabete sapotējās jau vasaras sākumā par spīti mammas bažām par vakcīnas drošumu. Kārlis augusta beigās ievācās kopmītnēs, lai mācītos Rīgā. Silvija arī dosies uz savu skolu prom no mājām un gatava palikt kopmītnēs, pat ja sāksies attālinātās mācības.

Šī raksta tapšanas brīdī neziņā par savu nākotni ir Juris. Viņš ar draugiem izveidojis savu apģērbu zīmolu Krabikcrew skeiteriem un internetā pārdod pirmo, paša dizainēto t-kreklu. Viņš joprojām uzskata, ka formālai izglītībai nav nozīmes un plāno, ka nākotnē būs darba devējs, nevis darba ņēmējs.

Kad sazinos ar viņu 1.septembrī, Juris ir atsācis mācības Spīdolas ģimnāzijā.