No dziļas apātijas līdz pat domām par pašnāvību – eksperti norāda, ka attālināto mācību radītās psihoemocionālās problēmas skolēniem paliks arī jaunajā mācību gadā. Skolas saka, ka ir tam gatavas. Tas neizklausās ticami, jo vidusskolās uz vienu psihologu ir vidēji 750 skolēnu, bet profskolās – pat 5000, rāda Re:Baltica aprēķini.
Pagājušais mācību gads Jurim (17) sākās cerīgi. Juris sapņo par savu biznesu. Nav no teicamniekiem, tāpēc nācās piepūlēties, lai no kaimiņu novada pamatskolas iestātos prestižajā Jelgavas Spīdolas valsts ģimnāzijā apgūt uzņēmējdarbību.
Juris knapi paspēja iepazīties ar klasesbiedriem, kad skola oktobra beigās klātienes mācības pārtrauca. Bija sācies otrais pandēmijas vilnis. Latvija bija viena no OECD valstīm, kas aizvēra skolas jau pie minimāliem saslimstības rādītājiem un visilgāk noturēja slēgtas — gandrīz līdz mācību gada beigām.
Nošķirts no draugiem, Juris ieslīga apātijā. Sākumā bija grūti piecelties un pieslēgties stundām. Mamma pieķēra guļam matemātikas tiešsaistē. Ap Ziemassvētkiem jau tā introvertais jaunietis vairs neatbildēja uz vecāku jautājumiem un praktiski neizgāja no savas istabas.
“Jutos noguris. Apnika darīt vienu un to pašu,” Re:Baltica stāsta Juris. Valmierā līdzīgi jutās Kārlis (17), kas pameta iemīļoto boksu vēl pirms oficiālā treniņu aizlieguma. Teicamniece Elizabete (17) Liepājā no rītiem raudāja, nespēdama izturēt trauksmi. Silvija (17) atkal domāja par pašnāvību.
Sociālā izolācija pandēmijā bija smaga daudziem, taču sevišķi cieta pusaudži un jaunieši. Latvijas skolās veikts pētījums rāda, ka katrs otrais vecumā no 12 – 25 gadiem izjuta nomāktību un depresiju. Pētījuma līdzautors, pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs to saista ar smadzeņu attīstības īpatnībām šajā vecuma posmā. Lai tiktu galā ar stresu, jauniešiem ir svarīgi tikties ar draugiem, sportot. Mācības ar klasesbiedriem motivē virzīties uz priekšu un apzināties savas vērtības. Stundu saraksts diktē noteiktu dienas ritmu.