Attālināto mācību laikā Kārlis no skolēna ar labām atzīmēm iekļuva to pusaudžu rindās, kam draudēja palikšana uz otru gadu. Nelīdzēja nedz draudi, nedz mammas asaras.
“Baigi neko negribējās darīt,” atceroties pagājušo mācību, secina Kārlis*. Pirms Covid-19 Kārļa (17) dzīvē viss bija kārtībā. Mācījās vienā no labākajām Valmieras skolām. Mācības padevās viegli, atzīmes labas. Brīvajā laikā puisis nodarbojās ar boksu.
Rudenī sākoties otrajam pandēmijas vilnim, Kārlis pārtrauca treniņus vēl pirms oficiālā aizlieguma. “Nebija motivācijas,” viņš nosaka. Milzu ātrumā sāka kristies atzīmes. Viņš nepildīja mājas darbus. Decembrī trauksmi cēla matemātikas skolotāja. Iepriekš šajā priekšmetā Kārlis bija viens no labākajiem klasē, bet tobrīd jau draudēja palikšana uz otru gadu. “Viņš pats nesaskatīja problēmu. Domāja, ja vajadzēs – saraus,” atceras mamma.
Pieslēdzās skolas atbalsta grupa. Tā bija īpaši izveidota komanda, kuru koordinēja sociālais pedagogs. Iesaistījās skolas psiholoģe, direktora vietniece un karjeras konsultants. Kārlis bija viens no aptuveni 20 skolēniem, par kuriem atbalsta grupa uzņēmās īpašu rūpi. Pie šī skaita nonāca, izveidojot sarakstu ar bērniem, kam radušās grūtības. Kopumā tādu bija 50. Tad atsijāja “vieglākos” gadījumus, kuros pietika izrunāties ar vecākiem un izveidot individuālu plānu. Pārējiem katram nozīmēja vienu pedagogu, kurš regulāri sekoja līdzi mācību darbam. “Tas ļāva nevienu bērnu nepazaudēt,” stāsta Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas sociālā pedagoģe Elīna Vīre.