Otrajā pandēmijas vilnī sabruka arī teicamnieki. Elizabetei atzīmes pasliktinājās tikai nedaudz, bet viņa no rītiem raudāja, jo nespēja sevi piespiest pieslēgties kārtējai tiešsaistes stundai.
Pandēmija Liepājas 10.vidusskolas skolniecei Elizabetei (17) it kā iesākās labi. Jau tā labās atzīmes pat nedaudz uzlabojās, bet otrajā semestrī bija slikti. Ne ar atzīmēm, bet viņu pašu. Neko negribējās darīt. Bija apnicis sēdēt mājās. Elizabete ir klusa un apzinīga, vienmēr visu izdara laikā, bet tā turpināt kļuva arvien grūtāk. Neraksturīgi sev viņa darbus iesniedza pēdējā brīdī. Tas radīja papildu stresu. Pārdzīvoja, ja redzēja, ka skolotājs nav atvēris nosūtīto mājas darbu, uztraucās par atzīmi. Reizēm mājas darbu bijis pārāk daudz. Dienās, kad mammai maiņu darbā bija brīvdienas, viņa meitai pienesa ēdienu turpat pie datora. Citreiz zvanīja no darba astoņos vakarā, bet meita joprojām mācījās.
“No malas tas izskatījās diezgan briesmīgi,” atceras mamma. Ap februāri Elizabete no rītiem raudāja, ka neko nedarīšot. Neesot ne gribēšanas, ne arī spēka. Iziet no mājas, kas apātijā slīgstošiem jauniešiem ir būtiski, viņa atteicās. “Bija pretī kā ezis,” stāsta mamma.
Attālināto mācību laikā pirmie skolotāju redzeslokā nonāca bērni, kuriem pasliktinājās sekmes. Neredzami palika tādi jaunieši kā Elizabete, kuriem ar mācībām viss bija kārtībā un kuri paši nesūdzējās. Pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs stāsta, ka pandēmijas otrajā vilnī arī viņiem iestājās apātija. Tas saistīts ar pusaudžu attīstības specifiku. Jauniešiem ir svarīgs noteikts dienas ritms, iespēja socializēties ar vienaudžiem, salīdzināt sevi ar citiem. Pandēmijas ierobežojumi to liedza. Ilgtermiņā tas rezultējās apātijā un motivācijas trūkumā.