Gandrīz katrā otrajā arodskolā nav sava psihologa. Silvijas skola bija piesaistījusi psihologu no ārpuses, bet tas attālināto mācību laikā atteicās konsultēt tiešsaistē.
Vispirms viņa sāka graizīties. Derēja jebkurš ass priekšmets – šķēres, žiletes. Lai mamma neredzētu, uzadīja sev aproci, ar kuru noslēpt griezuma vietu. Fiziskās sāpes palīdzēja novērst uzmanību no emocionālajām. Silvija* tobrīd mācījās 7.klasē. Viņai sāpēja, ka labākās draudzenes viņu atstūma. Trīspadsmit gadus vecai meitenei tas var nozīmēt pasaules galu. Viņas visas trīs bija klases teicamnieces un arī līderes.
Tad nomira omīte. Silvija ļoti pārdzīvoja, pirmo reizi sāka iet pie psihologa. Tas pateica, ka nespēj palīdzēt. Pusaudze ar viņu manipulējot. Mamma sameklēja psihiatru, viņš izrakstīja antidepresantus.
“Nekad neesmu sapratusi, cik daudz tā ir slimība un cik – alkas pēc uzmanības,” Re:Baltica saka Silvijas mamma. “Viņai jau no zīdaiņa vecuma ir izteikta vajadzība pēc uzmanības. Visu laiku bada sajūtā par uzmanību.”
9.klasē Silvija mēnesi noslimoja, iekavēja mācības, pasliktinājās atzīmes. Viņa pārdzīvoja. Kādā sevišķi sliktā decembra dienā Silvija aizgāja mājās un mēģināja izdarīt pašnāvību. Sekoja diena reanimācijā un pēc tam divi mēneši Bērnu psihiatrijas klīnikā Rīgā. Pēc iznākšanas viņai nozīmēja ārstēšanos slimnīcas dienas stacionārā, bet rindā bija jāgaida pusgadu. Viņām nebija laika gaidīt, tādēļ mamma meklēja palīdzību no malas.