1961. gada 13. augustā Austrumberlīne slēdza robežas ar Rietumberlīni, izmisumā iedzenot neskaitāmus pilsētas iedzīvotājus – īpaši austrumu pusē palikušos. Mēģinājumi tikt pāri robežai visā Berlīnes mūra pastāvēšanas vēsturē ir daudzi, taču Konrāda Šūmaņa lēciens brīvībā ir viens no slavenākajiem un simboliskākajiem. Tomēr skarba bija brīvība, kuras rokās toreiz 19 gadus vecais zēns ielēca.

Robežsargs Konrāds Šūmanis bija tikai 19 gadu vecs, kad pārlēca pāri dzeloņstieplēm, nokļūstot Rietumberlīnē. Tas notika 1961. gada 15. augusta pēcpusdienā uz Bernauera un Rupinera ielas stūra.

Jaunais vīrietis nāca no Saksijas un bija audzināts kā aitu gans, tomēr pēc iesaukšanas armijā kļuva par vecāko konsteblu Austrumberlīnē. Kad 1961. gada 13. augustā sākās robežu slēgšana, viņa vienība tika nosūtīta sargāt minēto ielu stūri. Pildot uzdevumu, Šūmanis izlēma bēgt.

1961. gada 15. augustā viņš tika norīkots stāvēt sardzē uz Rupinera ielas – tieši pie dzeloņdrāšu virtenes, kas šķīra abas Berlīnes daļas. Šūmanis spontāni izlēma izmantot šo laimīgo sagadīšanos. Sagaidījis brīdi, kad neviens neskatās, viņš deva signālu pretējā pusē esošajiem cilvēkiem un fotogrāfam, kas saprata viņa nodomu bēgt. Rietumberlīnes policija tikmēr novietoja automašīnu ar atvērtām aizmugures durvīm dažus metrus no dzeloņdrātīm. Fotogrāfs pavērsa savu kameru pret citiem sargiem, lai piespiestu viņus aizgriezties un doties tālāk no robežas. Šūmanis ieskrējās un lēca. Kad citi sargi pagriezās, Šūmanis jau bija policijas mašīnā, kas ātri viņu aizgādāja prom no robežas.

“Mani nervi bija uz sabrukuma robežas. Es biju ļoti nobijies. Es skrēju, lēcu un biju mašīnā... trijās četrās sekundēs viss bija beidzies,” atcerējās Šūmanis.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X