Attālināto mācību laikā no pamatizglītības - kas Latvijā ir obligāta - atbiruši vismaz 40 audzēkņi. Iemeslus iestādes vēl skaidro, bet sociālā darbinieka praksē Āgenskalnā pieredzētais vedina domāt, ka pie vainas daudzviet ir nabadzība un palīdzēt nespējīgi vecāki.
Pandēmijas pirmajā vilnī Anita Vaivode uzvilka masku un cimdus un devās pie vairākām Āgenskalna ģimenēm palīdzēt bērniem mācīties. Cimdi palīdzēja izsargāties ne tikai no tobrīd mazzināmā vīrusa, bet arī utīm. Tās bija apsēdušas divas no piecām viņas aprūpēto ģimeņu.
Nepilnos divos mēnešos Anitai atklājās citas Rīgas seja.
Elza (12) ar brāli gulēja divstāvu gultā bez matračiem. Krūzīšu vietā - burkas. Elza bija viena no meitenēm, kuras garajos matos bija iemetušās utis. Anita ziņoja sociālajam dienestam, bet, nespējot sagaidīt risinājumu, pretutu šampūnu nopirka pati.
Citā ģimenē Ketrīnas (8) tēvs problēmu atrisināja vienkārši - meitai nodzina matus. Citu risinājumu viņš nezināja, un diez vai pretutu šampūnam, kas maksā ap 15 eiro, būtu pieticis naudas. Ketrīnu un divas vecākās māsas tēvs audzina viens. Visi dzīvo mazā divistabu dzīvoklītī, tēvs guļ uz grīdas. Viņš strādā celtniecībā un uz apkārtējo pasauli raugās ar neuzticību. Nelaiž meitenes nedz uz sociālā dienesta piedāvātajām nometnēm, nedz jauniešu dienas centru. Mācību gada noslēgumā Anita sāka Ketrīnu vest uz muzejiem, kur viņa nekad nebija bijusi. Aizbrauca pat līdz Rundāles pilij. Meitene brīnījās, cik dažādi zaļā toņi ir Latvijas dabā. Uzmanību alkstošās meitenes stāsti par piedzīvoto mājās nevienu neinteresēja.