Ar Danielu iepazinos pirms sešiem gadiem. Toreiz viņš plānoja stāties tehnikumā, ko arī izdarīja, bet nepabeidza. Viņam piedzima dēls. Danielam tobrīd bija 17, viņai - 16. Tagad viņš cenšas veidot karjeru un stiprināt ģimeni. Vai viņam izdosies izkulties no pagātnes slazda?
Ar Danielu iepazināmies, kad analizēju Latvijas skolu iespējas palīdzēt problēmjauniešiem. Re:Baltica birojā viņu zināja kā puiku, kas nodedzināja kaktusu. Daniels bija nepilngadīgs, tāpēc rakstā mainījām vārdu.
Tolaik viņš mācījās Brocēnu vidusskolas 9.klasē. Šī skola speciālistu sarunās man tika minēta kā labais piemērs, jo dažas skolotājas ne tikai lika atzīmes, bet vērtēja individuālo izaugsmi. Tas ir pat svarīgāk par sekmēm, jo no nulles iegūts sešinieks ir vērtīgāks par teicamnieka devītnieku. Ar Danielu mani iepazīstināja kā ar gudru un spējīgu jaunieti, kuram ir uzvedības problēmas un mājās pārgurusi mamma ar vēl vairākiem bērniem.
Iedziļinoties sīkāk, skolas labais piemērs pārsprāga kā ziepju burbulis. Aktīvās skolotājas individuālo uzskaiti bija pārtraukušas, jo tas bija papildu darbs. Izpratne - ko nozīmē palīdzēt - pedagogiem un skolas vadībai atšķīrās. Savukārt ārpusskolas iestādes, kam vajadzētu palīdzēt, savā starpā nesazinājās.
Kad Daniels nosvilināja krievu valodas skolotājas pūkainos kaktusus, viņa ziņoja direktoram, viņš - policijai. Daniela mammai uzlika 70 eiro administratīvo sodu, bet par to nepaziņoja. Uzzināja no tiesu izpildītāja, kad parāds jau bija uzaudzis līdz 130 eiro. Skolas sociālā pedagoģe un vietējais sociālais dienests par notikušo uzzināja no Re:Baltica.