“Tomēr ne tikai lielie meža dzīvnieki mēdz izskriet uz ceļa, rudenī arī mazie dzīvnieki kļūst aktīvi un viņiem patīk uzturēties ceļu tuvumā. Lapsas un jenotsuņus pievilina, piemēram, jau notriektie un vēl nesavāktie dzīvnieki, kas kļūst par viņu barību. Arī ceļmalā augošās ābeles rudenī piesaista dzīvniekus,” stāsta J. Baumanis. Viņš arī piebilst, ka galvenie iemesli, kāpēc rudenī ir grūtāk pamanīt dzīvniekus ceļmalās ir tas, ka
dienas kļūst īsākas, krēslā redzamība pasliktinās, bet tieši tas ir visbiežākais laiks, kad dzīvnieki pārvietojas pāri ceļam. Rudenī arī biežāk līst. Līdzko uzsnieg sniegs, redzamība uzlabojas.
“Ieraugot meža dzīvniekus ceļa malā, autovadītājiem ieteicam samazināt braukšanas ātrumu, jo dzīvnieka reakcija un kustības nav paredzamas. Ātruma samazinājumam ir jābūt diezgan pamatīgam, lai nepieciešamības gadījumā autovadītājs spētu vai nu ātri apstādināt transportlīdzekli, vai veikt drošu apdzīšanas manevru,” stāsta Drošas Braukšanas Skolas (DBS) vadītājs Jānis Vanks. Viņš arī piebilst, ka no tiem dzīvniekiem, kas ir augumā līdz motora pārsegam, nevajag izvairīties, ja ir bīstami to darīt. Ir tikai jābremzē. Savukārt no tiem dzīvniekiem, kas augstāki par motora pārsegu un triecienā var trāpīt priekšējā stiklā, ir jāmēģina izvairīties.
Arī J. Baumanis norāda, ka gadījumā, ja autovadītājs ceļmalā vai uz ceļa ir pamanījis meža dzīvnieku, ir jāsamazina ātrums, bet nedrīkst veikt straujus manevrus. “Ja dzīvnieks neiet prom, var mēģināt pīpināt vai pavisam lēnām apbraukt pa pretējo joslu, ja netuvojas citas automašīnas, bet, kā jau minēju, nekādā gadījumā nedrīkst veikt straujas kustības,” uzsver J. Baumanis. Viņš arī uzsver: ja tas ir neliels meža dzīvnieks, tad stūre ir jātur taisni un jāsamazina ātrums; ja arī notiks sadursme, tad iznākums būs tikai notriekts bebrs, bet cilvēki paliks neskarti. Ir bijuši gadījumi, kad autovadītājs, vēloties izvairīties no sadursmes un paglābt dzīvnieku, veic straujus manevrus un beigu beigās iebrauc grāvī.