Skaidrs, ka Afganistāna vairs nebūs tāda kā iepriekš. Lai gan te būtu jājautā, par kādu “iepriekš” tiek runāts, ņemot vērā šīs zemes sarežģīto vēsturi un politiskos mudžekļus. Neesmu nedz vēsturniece, nedz politoloģe, tāpēc šajā labirintā dziļāk nelīdīšu. Tomēr padalīšos savos iespaidos par to, kāda izskatījās Badahšāna pirms diviem gadiem, kad tas skaitījās viens no drošākajiem reģioniem Afganistānā.
Runājot par atmiņām, laiks tajās maķenīt parakāties. Laikam iesākumā jāpaskaidro, kādi vēji mani vispār bija aizpūtuši uz tik tālu pasaules malu kā Tadžikistāna un Afganistāna. Oficiālā atbilde – lauka pētījums maģistra darbam. Godīgā atbilde – kāre pēc piedzīvojumiem. Es biju ieplānojusi divus mēnešus pavadīt mazmazītiņā Pamira kalnu ciematā Avdžā, kurā reiz jau biju nodzīvojusi trīs mēnešus un absolūti iemīlējusies varenajos kalnos. Šoreiz atgriezos, lai staigātu pa ciemu, vērotu ikdienas notikumus un intervētu vietējos, pētot ciema un iedzīvotāju attiecības. Ik dienu no Avdžas redzēju upes pretējā krastā esošo afgāņu ciematu. Gan pirmajā viesošanās reizē, gan arī otrajā mani mocīja domas par to, kā gan Avdža izskatās no Afganistānas puses. Pie sevis nospriedu – ja reiz strādāju pie projekta par Avdžu, būtu pagalam muļķīgi to nenoskaidrot, vai ne? Turklāt arī manai vīzai tuvojās derīguma termiņa beigas, un man bija jāpamet Tadžikistāna kaut uz pāris minūtēm, lai robežsargi varētu izdaiļot manu pasi ar jauniem zīmogiem. Izvēle – kratīties neskaitāmas stundas līdz robežai ar Kirgizstānu vai tikai divdesmit piecus kilometrus līdz robežas šķērsošanas punktam ar Afganistānu. Skaidrs, ko es izvēlējos. Turklāt kad man vēl būtu iespēja iečolēt Afganistānā?