Latvietes viesošanās afgāņu Badahšānā

Runājot par atmiņām, laiks tajās maķenīt parakāties. Laikam iesākumā jāpaskaidro, kādi vēji mani vispār bija aizpūtuši uz tik tālu pasaules malu kā Tadžikistāna un Afganistāna. Oficiālā atbilde – lauka pētījums maģistra darbam. Godīgā atbilde – kāre pēc piedzīvojumiem. Es biju ieplānojusi divus mēnešus pavadīt mazmazītiņā Pamira kalnu ciematā Avdžā, kurā reiz jau biju nodzīvojusi trīs mēnešus un absolūti iemīlējusies varenajos kalnos. Šoreiz atgriezos, lai staigātu pa ciemu, vērotu ikdienas notikumus un intervētu vietējos, pētot ciema un iedzīvotāju attiecības. Ik dienu no Avdžas redzēju upes pretējā krastā esošo afgāņu ciematu. Gan pirmajā viesošanās reizē, gan arī otrajā mani mocīja domas par to, kā gan Avdža izskatās no Afganistānas puses. Pie sevis nospriedu – ja reiz strādāju pie projekta par Avdžu, būtu pagalam muļķīgi to nenoskaidrot, vai ne? Turklāt arī manai vīzai tuvojās derīguma termiņa beigas, un man bija jāpamet Tadžikistāna kaut uz pāris minūtēm, lai robežsargi varētu izdaiļot manu pasi ar jauniem zīmogiem. Izvēle – kratīties neskaitāmas stundas līdz robežai ar Kirgizstānu vai tikai divdesmit piecus kilometrus līdz robežas šķērsošanas punktam ar Afganistānu. Skaidrs, ko es izvēlējos. Turklāt kad man vēl būtu iespēja iečolēt Afganistānā?

Protams, uzzinot par maniem spontānajiem plāniem doties uz Afganistānu vienai pašai, Pamira “vectēvs” dr. Širinbeks manāmi pukojās. Viņš mēģināja man iestāstīt, ka būtu bijis daudz drošāk, ja viņš dotos man līdzi. Pandžas upes abās pusēs cilvēki runā teju vienā valodā, un dr. Širinbeks ir izpelnījies apkārtējo cieņu ne vien Tadžikistānā, bet arī Afganistānā. Vismaz šajā reģionā. Zināju, ka viņam taisnība. Tomēr naudas maks man bija tik biezs, cik bija, un maksāt par divām vīzām un visu citu dubultā īsti nebija mana budžeta plānos. Dakteris visu vakaru centās sazvanīt savus paziņas Afganistānā, bet nesekmīgi.