:format(webp)/nginx/o/2021/09/15/14071167t1h342b.jpg)
Kāpēc visi uz mani veikalā blenž? Visi mani vērtē un, zināms, izsmej. Kas notiks, ja visi man mīļie nomirs? Kā gan es dzīvošu, ja man atklās vēzi? Jau 32 un vēl nav sava dzīvokļa, bērnu, mašīnas. Kā lai viņai pasniedz tasi tējas, ja nolādētās rokas trīc? Tā noteikti ir Pārkinsona slimība agrīnā stadijā. Kāpēc man vēl kontā nav miljons? Nē, nē, es nekam nederu.
Nakts. Pielecu sēdus gultā. Liekas, ka krūtīs kāds, man nezinot, ir ierīkojis turbīnu, kas milzīgā ātrumā griežas, caur manu galvu dzenot domu, scenāriju, nākotnes iespējamību, pagātnes kauna mirkļu virtenes. Kredīts jāmaksā! Raksts jāpabeidz! Dedlains! Jāzvana saimniekam, jo karstā ūdens nav! Kā tu varēji trešajā klasē nosaukt skolotāju par mammu, lops! Kā visi smējās. Kas notiks, ja es iekļūšu avārijā un palikšu paralizēts? Tikai viena acs strādās. Kā es dzīvošu? Dievs mīļais, kāpēc es ballē pateicu tik nesmieklīgu joku. Visi taču nodomāja, cik stulbs es esmu. Un ja nu visi nomirst un es palieku viens? Jārada bērni. Bet ja nu viņi izaugs par bandītiem? Cik labi būtu dzīvot mežā, vienatnē. Bet es neprotu pat naglu iesist kokā! Mīļo pasaulīt, autoskolas instruktors pavisam noteikti stāsta saviem draugiem, kāds cirvis es esmu. Nē, nē, es nekam nederu. Aizmiegu. No rīta pieceļos neizgulējies. Dodos uz veikalu pēc gaļas, kuru nesadūšojos nopirkt iepriekšējā dienā, jo varu apzvērēt, ka gaļas tante skatījās uz mani un domāja: “Vei, muļķis taču neko nesaprot no gaļām.” Viss sākas no gala.