1872. gadā dziļi džungļos Indijas ziemeļos medniekus pārsteidza visai savāda aina: cauri mežam skrienošu vilku bars, kuru vidū uz visām četrām joza mazs cilvēkbērns. Dīvainais vilku bars kopā ar bērnu no medniekiem paslēpās netālu esošā alā, tāpēc mednieki pie alas ieejas iekurināja ugunskuru, lai izsvēpētu vilkus ārā no patvēruma. Kad tas bija izdarīts, mednieki vilkus nogalināja, bet bērnu sagūstīja.

1941. gadā pētījumā par dzīvnieku uzaudzinātiem, mežonīgiem bērniem psihologs Veins Deniss rakstīja, ka “savvaļas cilvēks ir netīrīgs un ēd tādas lietas, kuras civilizēts cilvēks uzskatītu par pretīgām.”

Saničars ēda tikai gaļu, izvairījās no drēbju valkāšanas, kā arī grauza kaulus, lai asinātu zobus. Lai gan šķita, ka viņš nespēj runāt, viņš nebija mēms, jo izdeva dzīvnieciskas skaņas. Deniss arī rakstīja, ka “savvaļas cilvēks ir nejutīgs pret aukstumu un karstumu,” kā arī to, ka “viņam ir maza saikne ar cilvēkiem”. Tiesa, Saničars sadraudzējās ar vienu no citiem bāreņu nama iemītniekiem – arī savvaļas bērnu.

“Dīvaina saikne vai simpātija vienoja abus zēnus. Vecākais jaunākajam mācīja pat dzert no krūzes,” rakstīja Luiss.

Tas viss arī pierādīja, ka savvaļā, starp dzīvniekiem auguši bērni patiesi ir līdzīgāki zvēriem nekā cilvēkiem.

Savu atlikušo dzīvi Saničars nodzīvoja bāreņu namā, tomēr 20 gadi cilvēku vidū nepadarīja viņu īpaši cilvēciskāku. Lai arī viņš beigu beigās spēja staigāt uz divām kājām, tomēr labprātāk turpināja pārvietoties uz visām četrām. Apģērbu viņš vilka ar lielām grūtībām. Savu krūzi un šķīvi gandrīz neizlaida no acīm, un ēdienu, kas parasti bija jēla gaļa, pirms ēšanas allaž apostīja. Vienīgais cilvēciskais paradums, kuru viņš labprāt apguva, bija smēķēšana. Ātri vien viņš kļuva par nopietnu smēķētāju. Viņš nomira no tuberkulozes 1895. gadā.

Komentāri (1)
CopyLinkedIn Draugiem X