Uz robežas ⟩ Bērnu garīgā veselība: ne tikai veselības resora atbildība (1)

Jautājumi par psihisko veselību bieži vien saistās ar biopsihosociāliem apstākļiem, respektīvi, ir gan veselības, gan sabiedrības jautājumi. Šajā pārraidē uzklausīsim gan ārsta viedokli, gan pievērsīsimies sociālās atstumtības problemātikai, kas ietekmē bērnu dzīvi.

Bērnu psihiatrija kā medicīnas pelnrušķīte

Vaicāts par lielākajiem problēmjautājumiem bērnu psihiatrijā Latvijā, bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs norāda, ka viena no tām ir finansējums un veids, kādā veselības aprūpe tiek finansēta, gan piebilstot, ka tā nav tikai Latvijas problēma.

"Runājot par finansējumu, psihiskā veselība itin bieži tiek atstāta novārtā, ja salīdzinām ar citām nozarēm. Angliski to mēdz saukt par medicīnas pelnrušķīti," stāsta Bezborodovs, "taču, ja apskatām, piemēram, kādu efektu garīgās veselības traucējumi atstāj uz darba slogu un cik tas izmaksā sabiedrībai, tad varam secināt, ka

psihiskie traucējumi jau sen ir apsteiguši daudzas citas veselības jomas."

Vēl viens būtisks izaicinājums bērnu psihiatrijā Latvijā ir pieejamība, par ko var runāt vairākos līmeņos, piemēram, pakalpojumu pieejamība un nevienlīdzība starp galvaspilsētu un reģioniem. "Pašlaik Latvijā aizvien ir ļoti daudz vietu, kur ir teju neiespējami piekļūt [ar bērnu psihiatriju saistītai] profesionālai palīdzībai," tā ārsts, piemetinot, ka ir jāattīsta ambulatorie pakalpojumi, lai kvalitatīva palīdzība būtu pieejama visā Latvijā.

Bezborodovs arī uzsver cilvēkresursu aspektu jeb, citiem vārdiem sakot, pašlaik trūkst bērnu psihiatru. "Taču, pateicoties 2018. gadā veiktajai reformai, jau pavisam drīz, 2023. gadā, darba tirgū varētu nonākt daudz jaunu speciālistu, kuri primāri rezidentūrā ir apguvuši bērnu psihiatriju (..) Tomēr es aizvien redzu, ka trūkst atsevišķu jomu speciālistu un ka tuvāko gadu laikā izmaiņas tur, visticamāk, nenotiks, piemēram, nav pietiekami daudz psihiatrijas māsu, kas daudzviet ir primārā persona komandā, kas tiešā veidā strādā ar pacientu."

Tāpat būtiska ir sadarbība starp nozaru profesionāļiem. "Ir jāsaprot, ka jautājums par psihisko veselību ir multiprofesionāls. Tas nav tikai veselības resora uzdevums, bet arī labklājības un izglītības nozares atbildība. Ja vēlamies palīdzēt bērnam, kuram ir psihiski traucējumi,

mums neizbēgami ir jāraugās no visiem trim minētajiem skatupunktiem,"

tā psihiatrs, piebilstot, ka, uzlabojot sadarbību starp nozarēm, palīdzība būs efektīvāka. Kā labu piemēru šai sadarbībai Bezborodovs min Pusaudžu resursu centru, kas tika izveidots 2018. gadā.

Runājot par bērniem ar smagākiem traucējumiem, būtiski trūkst gadījumu vadības jeb koordinēšanas, norāda eksperts. "Pašlaik situācija ir tāda, ka vecāks ir tas, kurš ir spiests kļūt par sava bērna gadījuma vadītāju. Tā nav ideāla situācija, jo būtībā tad daudz kas ir atkarīgs no vecāka spējām noorganizēt un koordinēt pakalpojumus un palīdzības saņemšanu," apraksta psihiatrs. "Ja nav šīs gadījuma vadīšanas, bērns izkrīt no palīdzības kopumā."

Bezborodovs arī min, ka sešu gadu ilgajā mācību procesā, kam iziet cauri katrs topošais ārsts, bērnu psihiatrijai tiek veltīta tikai viena diena, kas ir neproporcionāli maz, lai raisītu interesi par specializēšanos šajā jomā.

Vaicāts par bērniem, kam nepieciešama aprūpe, bet kuru vecākiem ir sociāla rakstura problēmas, Bezborodovs norāda uz vairākiem aspektiem. "Runājot par psihiskajiem traucējumiem, sociāla nevienlīdzība ir viens no riska faktoriem sabiedrībā. Šeit ir svarīgi runāt par atbalsta sistēmu: ģimenes ir dažādas, vecāku zināšanas un resursi atšķiras," norāda ārsts, paužot, ka pēdējo gadu laikā notikušas pozitīvas pārmaiņas, respektīvi, psihiskā veselība aizvien vairāk tiek aktualizēta. Tas arī atsaucas praksē: vecāki aizvien agrāk vēršas pēc palīdzības, ja pamana, ka bērnam, iespējams, ir kādi psihiska rakstura traucējumi. Taču ir svarīgi, lai būtu izveidota laba atbalsta prakse arī ģimenēm, kurās ir sociālie riski, lai šādās ģimenēs augošas atvases saņemtu sevi piemērotu un efektīvu palīdzību. 

"Palīdzībai ir jābūt pret cilvēku vērstai, kvalitatīvai, koordinētai pieejamai un ilgtspējīgai. Uz to mums vajadzētu tiekties," pauž ārsts, secinot: lai gan pozitīvas pārmaiņas sistēmā notiek, priekšā vēl ir tāls ceļš ejams.

Attālinātās mācības pie datora bez klaviatūras

Pētniece Anita Vaivode pirmsdiploma praksi izgāja Āgenskalna sociālā dienesta filiālē, kur viņa strādāja ar astoņām ģimenēm ar bērniem, par kuriem no skolas puses bija ienākušas sūdzības par sarežģījumiem mācībās. Pētījumā Vaivode apskatīja piecas no šīm astoņām ģimenēm, kuras raksturojamas kā sociāli vāji funkcionējošas. Pārējās trīs tika klasificētas "citā problēmu zonā". 

"Ieejot šajās ģimenēs, man gribējās uzreiz ieraudzīt klasificētas, detalizētas problēmas, bet faktiski es ieraudzīju lielu mezglu ar simts pavedieniem. Man bija dots diezgan īss laiks, lai šo mezglu pavilktu vaļīgāk, un kaut vienu no šiem pavedieniem risināt un sakārtot (..). Šīs ģimenes dzīvo ļoti šaurās dzīvojamās platībās bez ērtībām, bērniem jāmācās uz salūzušiem gludināmajiem dēļiem vai pie datoriem, kam nav klaviatūras. Tādas ikdienas lietas, ko ieraugot cilvēks apstulbst, jo liekas - tā nevajadzētu būt!" pieredzēto apraksta pētniece.

Viņa norāda, ka sociālo dienestu redzeslokā nonāk tā sauktie "sociālie gadījumi", kuros apstākļi jau ir akumulējušies maksimālā robežā.

"Tikai tad tas kļūst par sociālo gadījumu, kuru gadījumā tiek sākts darbs ar ģimeni,

bet ne ar bērnu. Bērnus mēs sasniedzam tikai pie noteiktiem, ļoti asiem indikatoriem," skaidro pētniece, uzsverot, ka ir jāstiprina sadarbība starp skolu un sociālo dienestu.

"Gadījumos, ja bērnam nepieciešama sociāla palīdzība, ir nevis jāstrostē vecāki, bet gan jāfokusējas uz bērnu: ko mēs varam viņam dot un nodrošināt šajā brīdī? (..) Mēs pārāk daudz bērniem ļaujam izkrist cauri," norāda Vaivode.

Sekas redzam sabiedrībā

Pētnieciskās žurnālistikas centrs Re:Baltica ir veicis pētījumu par attālināto mācību sekām skolēniem. Šajā pētījumā izkristalizējās vairākas problēmas, galvenā no tām ir psiholoģiskais aspekts. "Lai bērni un pusaudži spētu normāli attīstīties, viņiem ir nepieciešama konkrēta vide: konkrēts dienas ritms, iespēja tikties ar vienaudžiem, fiziskās aktivitātes u.c. Pandēmijas laikā šī vide tika pilnībā izmainīta, un tas spēcīgi atsaucās uz jauniešu psihisko veselību," stāsta Re:Baltica žurnāliste Inga Spriņģe, piemetinot, ka attālinātās mācības milzu grūtības sagādāja arī sociālā riska ģimenēm. Kā pozitīvs risinājums minams salīdzinoši jauns pakalpojums, ģimenes asistenti, bet tas, pēc Spriņģes teiktā, savā ziņā ir kā laimes spēle. 

"Var paveikties un tikt pie ģimenes asistenta, kuram sirds, tā sakot, ir īstajā vietā un kurš patiesi gribēs palīdzēt bērnam. Bet diemžēl ir gadījumi, kur asistents vai darbinieks atrunājas, sak', tas nav manos pienākumos, tāpēc es to nedarīšu," stāsta Spriņģe, "rezultātā palīdzība netiek sniegta un netiek iegūta pietiekama izglītība un atrisinātas sasāpējušās problēmas. Tālāk mēs šīs nepietiekamās sociālās palīdzības sekas redzam sabiedrībā."

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Uz robežas" saturu atbild TVNET GRUPA.