Ledāju pētnieki: “Norvēģijas ziemeļos kovida nav”

Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes (LU ĢZZF) zinātnieki Kristaps Lamsters, Jānis Karušs, Pēteris Džeriņš un Jurijs Ješkins pēc divu gadu pārtraukuma atgriezās Svalbāras arhipelāgā Norvēģijā, lai turpinātu iesāktos ledāju pētījumus.

"Mēs nebijām droši, vai mūs ielaidīs Svalbārā vai ne. Bet, esot Svalbārā, var teikt, par Covid-19 mēs aizmirsām pilnībā, jo tur Covid-19 neeksistē.

Līdz ar to varēja pilnībā nodoties pētījumiem," raidījumā stāsta Kristaps Lamsters. Poļu kuģis līdz polārajai stacijai nepieciešamos krājumus atvest nevarēja, tādēļ latvieši iesaistījās polārās stacijas apgādē un ar ātrlaivu aizveda malku, degvielu un pārtikas rezerves. Zinātnieki ekspedīcijas laikā dzīvoja Polijas polārajā stacijā kopā ar poļiem, norvēģiem un taivāniešiem.

Zinātnieki pētījuši Valdemarbrēena un Irenebrēena ledājus, kā arī noskatījuši vēl citus, kur varētu darboties. Mērķis bija noskaidrot to, cik lielu masu tie zaudējuši un kas notiek ar to termisko struktūru. Pētījumiem izmantoti Latvijā ražoti ģeoradari un bezpilota lidaparāti jeb droni.

Galvenais bija precīzi saprast, kā ledājs mainījies pēdējo divu gadu laikā.

Izmantojot ģeoradaru, uz blakus esošā ledāja veica tā biezuma mērītājus un pētīja arī ledāja uzbūvi, stāsta LU ĢZZF ģeoloģijas doktors Jānis Karušs.

Ja ledus temperatūra tuvojas nullei, tiek sasniegts kušanas punkts. Turklāt ledus kūst ne vien no virsmas, bet arī pamatnē. Ledus temperatūrai sasniedzot nulle grādus, starp ledus graudiem uzkrājas ūdens, un veidojas mērens ledus, stāsta Kristaps Lamsters. Karušs piebilst, ka saistībā ar polārajiem reģioniem aktuāli kļūst tas, cik “silts” ir ledus. Ar neapbruņotu aci redzams tas, ka kušana ir vērā ņemama, turpina pētnieks.

Ledus virsma pēdējo pāris gadu laikā ir krietni sarukusi, pateicoties pērnajai, netipiski siltajai Arktikas vasarai, turklāt ledājs kūst straujāk, secina Lamsters.

Polārā ekspedīcija sagādājusi arī nopietnus fiziskus un emocionālus šķēršļus, atzīst pētnieki. “Nobruka” droni, bija risks sastapt polārlāčus, un kopumā šis darbs bijis ļoti bīstams.

"Šajos reģionos, kur dzīvo baltie lāči, ir noteikums, ka, pametot polāro staciju, pat uz neilgu brīdi vai nelielu attālumu, vienmēr ir jānēsā līdzi ierocis. Lai, ja nu tomēr šis lācis izdomā uzbrukt, ir iespējas aizstāvēties," stāsta Karušs. Pētniekus apciemojusi lāču ģimene, kura gan pēc tam aizpeldēja jūrā.

"Tas bija liels pārsteigums, jo visi, kas bija bāzē, ļoti gribēja redzēt lāci. Vismaz tad, kad tu esi bāzē, tu gribi viņu redzēt, tad, kad tu esi ārā, tu noteikti negribi viņu redzēt. Un tad, kad viņa atnāca, saprotams, visiem bija sajūsma, ka beidzot, beidzot atnāca lāči. Protams, ieraudzījuši, ka astoņi zinātnieki ļoti grib viņus redzēt, viņi aizskrēja prom piekrastes virzienā, un pēc tam mēs varējām novērot, ka aizpeldēja pa jūru," stāsta Jurijs Ješkins.