Sabiedrības attieksmi par naudu nenopirksi (1)

Ievas un Paula stāsts jau izskanējis medijos pirms dažiem gadiem, kad Ieva devās dzīvot uz Vāciju, lai varētu nodrošināt Paulam labvēlīgus apstākļus un terapiju.

Tagad mums studijas sarunā ir iespēja paskatīties uz Latvijas aprūpes sistēmu no malas, kā arī gūt secinājumus par kopīgo un atšķirīgo Vācijā un Latvijā - un runa nav tikai par atbalsta pieejamību, bet arī sabiedrības attieksmi kopumā.

Ievas Albertes uzdotos jautājumus nodosim tālāk Veselības un Labklājības ministrijas atbildīgajām personām diskusijā 8.oktobrī.

Kādi bija galvenie iemesli, kāpēc izlēmi doties uz Vāciju?

Galvenais iemesls: bērniem ar autismu Latvijā netiek nodrošināta pietiekama terapija un apstākļi, piemēram, netiek apmaksāta ABA terapija. Šo trīs gadu laikā, kopš dzīvoju Vācijā, nekas īpaši daudz Latvijas sistēmā nav mainījies. Ja man būtu jāaizbrauc šobrīd, es arī brauktu. 

Tiesa, pēc 2020. gada jūnijā publicētā raksta bija pozitīvas izmaiņas - ģimenes asistentiem tika piešķirts papildu 1 miljons eiro, taču tika mainīta arī sistēma, cik daudz stundu asistenti drīkst strādāt. Rezultātā šie asistenti nekļuva bagātāki, taču tendence ir pozitīva, un to nākamajos gados noteikti vajadzētu turpināt. 

Kad raksta ietvaros intervēju Labklājības ministriju, netika nosaukti konkrēti datumi, kad kaut kas tiks mainīts. Atbildes uz tādiem jautājumiem kā "Kad tiks uzsākta ABA terapijas apmaksa?" bija vispārīgas un nekonkrētas. 

Kādas konkrētas lietas un rīcību tuvākā nākotnē tu vēlētos sagaidīt no atbildīgajām ministrijām?

Es domāju, ka tagad, periodā pēc Covid-19, ir svarīgi rūpēties par vecākiem, kuri ir ārkārtīgi piekusuši; vajadzētu kādu atkopšanās periodu vecākiem. Jāpiebilst, ka grūtības sagādā īpašo bērnu nodarbināšana vasarā. Autisks bērns nav tāds, ko var iestumt kādā pasākumā, jo viņam ir nepieciešams laiks, lai aprastu ar vietu un vidi. 

Kādas atšķirības tu redzi sabiedrības attieksmē pret īpašajiem bērniem, ja salīdzini situāciju Vācijā un Latvijā?

Kad domāju par iemesliem, kādēļ aizbraucu, sabiedrības attieksme varbūt pat bija noteicošāka nekā terapeitiskais trūkums.

Sabiedrības attieksmi par naudu neizmainīsi!

Vācijā cilvēki nepievērš uzmanību tam, kā uzvedas mans bērns: vai viņš laiza vitrīnai stiklu vai rindā nevar nostāvēt. Tikmēr Latvijā, kad gājām uz veikalu, aizrādījumi no citu cilvēku puses bija katru reizi. Minēšu dažus gadījumus: bērns pienāca klāt puķēm, kas bija izvietotas pie Galerijas Centrs, un pieskārās tām. Pārdevējas noprasīja: "Vai viņš ir traks? Vai jocīgs?" Paskaidroju, ka viņam ir autisms, uz ko sekoja teksts: "Nemaz nevar redzēt!"

Cits gadījums: bijām "Circle K", dēls piegāja pie Mentos konfekšu stenda un sāka tās kārtot. Aiz manis stāv vīrietis, kurš dēlam sacīja: "Vai tu vienreiz beigsi dīdīties? Vai viņš nevarēja palikt mašīnā - ar tēvu vai viens pats?" Kad paskaidroju, ka dēlam ir autisms, vīrietis sacīja: 

"Izdomā te visādas slimības un nāk uz veikalu!"

Tajā vakarā es raudāju. Dzīvojot Latvijā, es biju, tēlaini sakot, ar pistoli rokās, jo sajūta ir tāda, it kā tu visu laiku būtu karā, izejot ar savu bērnu ārpus mājas. Liekas, ka tūdaļ atkal kāds ko aizrādīs...

Kādi ir galvenie iemesli tik krasai attieksmju atšķirībai? 

Šeit, Vācijā, ir iekļaujošā izglītība, un katrs otrais bērns zina, kas ir autisms un īpašās vajadzības. Šeit cilvēki ar īpašām vajadzībām un invaliditāti ir redzami uz ielas un piedalās sabiedrībā, viņi ir redzami. 

Vācijā cilvēki arī dzīvo lielākā komfortā, un viņi nav tik uzvilkti un emocionāli. Trešais aspekts - vāciešus neinteresē citu cilvēku dzīves paradumi. Kāpēc gan viņiem iet uz veikalu un aizrādīt par citu cilvēku bērnu paradumiem? Tas nav pieklājīgi!

Kādus jautājumus tu vēlētos uzdot Labklājības un Veselības ministrijas pārstāvjiem, kas pie mums viesosies nākamnedēļ?

Mans jautājums ir pavisam vienkāršs: ar ko es esmu sliktāka par pārējām mammām? Kāpēc es šobrīd nevaru būt Latvijā? Es labprāt būtu Latvijā un dotu pienesumu Latvijas žurnālistikai. Un otrs jautājums - vai jums tiešām liekas, ka autisku bērnu vairāk nebūs? Jo ir iespaids, ka pašreizējā attieksme ir tāda: ar šiem bērniem kaut kā tiksim galā, bet nav ilgtermiņa risinājumu un plānu. Trešais aspekts: lai apgūtu, kā veidot iekļaujošu vidi, ir jāpaiet ļoti ilgam laikam: nepietiek ar pāris komandējuma braucieniem.

Būtu jāapmāca asistenti, kas palīdz ģimenēm, kuros aug bērni ar garīgiem traucējumiem, un jāveido normāli, funkcionējoši dienas centri.

Kas būtu tavs novēlējums vecākiem, kuru bērniem tikai nesen diagnosticēts autisms?

Atcerieties, ka jūs neesat vieni! Un jāapbruņojas ar pacietību, jo principā visa informācija un palīdzība būs jāmeklē pašiem. Nereti vecāki izrādās daudz zinošāki par sociālā dienesta darbiniekiem un ģimenes ārstiem.

Jūs esat sava bērna nākotne!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta "Uz robežas" saturu atbild TVNET GRUPA.