/nginx/o/2021/01/27/13599002t1h7c6a.jpg)
Kamēr ziņu virsrakstos uzmanību piesaista fakts, ka Putins ar Erdoganu Sočos mērījušies antivielām, otrajā plānā palicis fakts, ka abu vadītās valstis joprojām nepārtrauc karadarbību Sīrijā. Neskatoties uz to, ka Krievijas iedzīvotāji vairs neprioritizē valsts ārējo varenību pār iekšējo labklājības līmeni, Kremlis turpina izmantot konfliktus attālāk no savām robežām, lai spodrinātu globālā mēroga ārpolitikas spēlētāja tēlu.
Šajā septembrī aprit seši gadi kopš Krievijas militāro spēku iesaistes Sīrijas pilsoņu karā. Stabilais, taču reizē gana elastīgais atbalsts Sīrijas ilggadējā diktatora Bašara Al Asada režīmam, pretstatā ASV svārstīgajai politikai, izrādījies veiksmīgs ārpolitiskais gājiens. Neskatoties uz milzīgajiem resursiem, kas no rietumvalstu puses tika iesaistīti Sīrijas režīma gāšanā, Asads joprojām ir pie varas un kontrolētajās teritorijās jūtas visnotaļ stabili. Taču vēl svarīgāk, ka tieši aktīvā darbība šī kara noregulēšanā atkal padarījusi Krieviju par vienu no lielajiem spēlētājiem Tuvo Austrumu politikā.
Paziņojot, ka mērķi ir sasniegti, Krievija jau divas reizes pasludinājusi spēku izvešanu no Sīrijas. Tomēr katru reizi tas izrādījies tikai simbolisks žests, un visas līdzšinējās vienošanās par kara pārtraukšanu ir izrādījušās neveiksmīgas. Turklāt vairums analītiķu piekrīt, ka Krievijai Sīrijas kara pārtraukšana nemaz nebūtu izdevīga. Ņemot vērā Krievijas nebeidzamās imperiālās ambīcijas, tā ir bijusi lieliska iespēja paspodrināt spalvas kā globālās politikas ietekmētājiem. Tātad kara izbeigšana varbūt nemaz nav tas svarīgākais faktors, lai to uzskatītu par ārpolitisku uzvaru.