/nginx/o/2021/12/01/14234168t1hddff.jpg)
“Kariņ, Levit, jūs esat nelieši!”, “Pavļutam jāsēž cietumā!”, “Kad beidzot Golubeva kaut ko darīs ar Baltkrievijas robežu?”, “Kur ir jaunie vilcieni, Linkait?”, “Pabrik, labāk strādā, nevis fotografējies!”, “Reirs vispār lohs!” Šādas un vēl tūkstošiem līdzīgas replikas pēdējā laikā kļuvušas nu jau vairs ne tikai regulāras, bet pat gaužām ikdienišķas. Un tās izskan ne tikai no varaskāriem populistu ākstiem, bet arī no gluži normāliem un saprātīgiem, bet vienkārši no apkārt notiekošā nogurušiem cilvēkiem.
Arī es esmu noguris, un vērojot, ka facebook komentāros ir vairāk kartupeļu nekā vagās kartupeļu talkas laikā, rokas ir diezgan pamatīgi nolaidušās. Arī man azotē ir pāris, maigi sakot, stingrāki vārdi Reiram un vēl vairākiem ministriem, nemaz nerunājot par Saeimas deputātiem, par kuriem varētu sarakstīt grāmatu.
Savas neapmierinātības paušana ir pilnīgi normāla parādība, tomēr gribētos, lai tās nepieciešamību visi izvērtētu nedaudz rūpīgāk. Nepārprotiet – ja valdība dara kaut ko patiesi stulbu, uz to noteikti vajag norādīt. Bet visi pārmetumi par absolūti bezjēdzīgiem sīkumiem tuvina mūs daudz brangākai mēslu bedrei.