Nauda runā ⟩ Paliekam mazāk un novecojam jeb galvenās demogrāfijas tendences Latvijā (40)

Par Latvijas nākotni TVNET un ReTV raidījumā "Nauda runā" diskutē labklājības ministrs Gatis Eglītis (JKP), Nodarbinātības Valsts aģentūras vadītāja Evita Simsone, LU profesors, demogrāfs Juris Krūmiņš, kā arī vairāku uzņēmumu dibinātājs un vadītājs, pieredzējis praktiķis biznesa un darbinieku prasmju attīstīšanā Ričards Križanovskis.

Kas Latvijā dzīvos pēc 20 gadiem?

No demogrāfisko tendenču viedokļa 10-20 gadi ir maz. No vienas puses, pasaulē notiek iedzīvotāju skaita pieaugums, jo esam vairāk nekā septiņi miljardi cilvēku.

“Pirmo miljardu cilvēce piedzīvoja tikai 19. gadsimta sākumā. Divu gadsimtu laikā ir noticis demogrāfiskais sprādziens. Latvijā pašlaik mums ir gandrīz 1,9 miljoni cilvēku. 1897. gada tautas skaitīšanā tika fiksēti 1,9 miljoni iedzīvotāju. Ja mēs skatāmies starpkaru periodu – līdz 1939. gadam – atkal 1,9 miljoni. Pēckara periodā – piecdesmito gadu sākumā – atkal 1,9 miljoni! Tā ir diezgan unikāla tendence visā pasaulē,” skaidro Krūmiņš.

Demogrāfs norāda, ka galvenā tendence, ko skaidro demogrāfiskās pārejas teorija, ir sarūkošā dzimstība, taču pieaudzis dzīves ilgums – salīdzinot ar 20. gadsimtu, pat divas reizes. Tomēr nozīmīgākā tendence ir sabiedrības novecošanās.

“Ir stacionārais iedzīvotāju skaita modelis, kad mēs dzimušos pareizinām ar dzīves ilgumu un iegūstam iedzīvotāju skaitu. Ja mums dzimst aptuveni 20 000 bērnu un ja dzīves ilgums ir virs 70 gadiem, tad iegūstam 1,4-1,5 miljonus iedzīvotāju,” saka Krūmiņš.

“Mēs pavisam noteikti neatkārtosim 2008.-2009. gada krīzi, jo šajā laikā mūsu ienākumi ir būtiski auguši. Ja skatāmies minimālo algu, kas ir 1300 eiro pirms nodokļiem, apstākļi ir ievērojami mainījušies. 2009. gadā mums bija IKP kritums par 20%, liels bezdarbs un mazi ienākumi. Cilvēki saprot, ka ne viss ir algas lielumā – dzīves kvalitāte mums daudzos aspektos ir labāka nekā Londonā, Parīzē vai citur.

Migrācijas tendence ir gandrīz izlīdzinājusies. Lietuvā un Igaunijā jau šīs tendences ir pozitīvas, un es nepiekrītu tēzei, ka pēc Covid beigām būs jauns migrācijas vilnis,” norāda ministrs Eglītis.

No darba devēju puses var teikt, ka ļoti trūkst darbaspēka. Uzņēmumiem ir kritiska situācija, jo nevar turpināt izaugsmi darbaspēka trūkuma dēļ. Ir jāskatās uz esošo darbaspēku, ne tikai uz nākotnes situāciju.

“Liela iespēja ir piesaistīt emigrējušo darbaspēku, jo cilvēki, kas aizbrauca finanšu krīzes laikā, redzēja citu situāciju valstī. Situācija tagad ir mainījusies, un darba devēji var piedāvāt konkurētspējīgus apstākļus, kā piesaistīt cilvēkus atkal no ārzemēm un tos noturēt,” saka Križanovskis.

Sabiedrības novecošana un prasmes darba tirgū

“Arvien grūtāk darba tirgū ir palikt zemas vai vidējas kvalifikācijas profesiju pārstāvjiem. Tur ir vislielākā mainība, un arī vecums šajā gadījumā ir būtisks aspekts.

Mūsu klientu skaits visstraujāk pieaug tieši 50+ vecuma kategorijā, un tas ir vēl viens apstiprinājums tam, ka ir svarīgi sekot līdzi darba tirgum un uzturēt prasmes augstā līmenī.

Sākoties Covid krīzei, mūsu reģistrā pieauga arī to cilvēku skaits, kuri ir ar augstāko izglītību un gados jauni. Tagad situācija ir atgriezusies pirmskrīzes līmenī un vēl ir palielinājies cilvēku skaits, kas ir vecumā no 50 gadiem. Šie cilvēki ir visvairāk apdraudēti darba tirgū tieši prasmju trūkuma dēļ,” skaidro Simsone.

Ja raugās globālā mērogā, visi akcentē, ka “sudraba ekonomikas” pārstāvji tiek nodarbināti “piesāroņojošās nozarēs”, līdz ar to Eiropa pāriet uz zaļo kursu, un šo nozaru pārstāvji visbiežāk izkrīt no darba tirgus.

Ne vienmēr ir jautājums par pārkvalifikāciju, jo citreiz trūkst prasmju, nevis kvalifikācijas, tādēļ ir svarīgi savas prasmes uzturēt.

“NVA reģistrā lielākais klientu skaits ir ar vidējo profesionālo izglītību. Šie cilvēki pārsvarā vecumā virs 50 gadiem. Tas ir tādēļ, ka prasmes, kas iegūtas, iegūstot šo izglītību, ir novecojušas. Ir pētījumi, kas uzskatāmi parāda – vienas profesijas ietvaros nepieciešamās prasmes ir ievērojami mainījušās,” saka Simsone.

Ir mainījies arī profesiju dzīves ilgums. Intensitāte dzīvē un sadzīvē ir ļoti mainījusies. Profesijas ir izzudušas.

“Mans vectēvs bija dārznieks un kučieris. Šodien viņš varbūt varētu būt dārznieks, bet kučieris – nekādā gadījumā,” norāda Krūmiņš.

Ir divi virzieni, ko var darīt valsts, – dot iespējas pārkvalificēties un apgūt kādas jaunas zināšanas un prasmes.

“Mums ir gatavs kvalitatīvs darbaspēks emigrācijā. Mums ir 300 000 valstspiederīgo, kas dzīvo citās valstīs. Viņi ir ļoti labi izglītoti, motivēti un čakli, un mums jāskatās, kā viņus piesaistīt darbam Latvijā. Tas ir jārisina, piemēram, kā ar attālināto darbu piesaistīt Latvijas uzņēmumiem strādājošos no Vācijas,” saka Eglītis.

No pētījumiem var redzēt, daļai sabiedrības, vismaz 90%, mācīšanās ir svarīga vērtība dzīvē. 70% vēlas mācīties ikdienā vairāk.

“Gatavība mācīties ir, taču, runājot par līdzdalību mūžizglītībā, iesaiste ir ļoti zema – mazāk par 10% iesaistās kādās mūžizglītības aktivitātēs. Interesanti, ka lielākā daļa cilvēku norāda, ka ir dažādi iemesli, kādēļ tas netiek darīts, piemēram, finansiāli apstākļi un motivācijas trūkums. Tas ir saistāms ar uztveri par mācīšanos. Tiek uzskatīts – pirms 10 gadiem ieguvu izglītību un viss, ar to pietiek,” spriež Križanovskis.

Ir jādomā, kāds ir balanss starp zemas kvalifikācijas darbu apmaksu, kas ir minimālās algas apmērā, un to, ko cilvēks var iegūt, saņemot pabalstos no valsts un pašvaldībām. Nereti tā starpība ir pārāk neliela, tādēļ izvēlas dzīvot no pabalstiem.

Demogrāfijas uzlabošana, migrācijas un cilvēkkapitāla politika

Saistībā ar demogrāfiju lielākā problēma ir veselības sistēmas stāvoklis, jo mums ir augsti mirstības rādītāji. Tas norāda, ka mums ir daudz darāmā, lai uzlabotu veselības sistēmu. “Latvija pēc visiem rādītājiem Eiropas Savienībā ir ļoti sliktā stāvoklī attiecībā uz dzīvildzi, gan veselības gadiem, gan uz slimībām, ko var novērst. Latvijā sievietes vidēji dzīvo 10 gadus ilgāk nekā vīrieši. Mums emigrācija nav tik liela problēma, bet tas ir dzimstības trūkums,” saka Eglītis.

Demogrāfijas veicināšanai Latvijai ir daudzi un labi instrumenti. Ir ģimenes valsts pabalsti, nodokļu atlaides, ir 3+ kartes un citas programmas, kas ļauj ģimenēm justies pietiekami komfortabli. Svarīga ir arī Altum programma mājokļa iegādei, kāda nav citās valstīs.

“Problēma - ir vāja veselības aprūpes sistēma, arī izglītības sistēma – kā mēs gribam nonākt līdz labi apmaksātām darba vietām? Mums ir jābūt labi izglītotiem cilvēkiem,” saka Eglītis.

“Par demogrāfijas līkni – ir jādara daudz ģimenes atbalstam. Pēdējās prognozes liecina, ka līkne gan lielākas dzimstības, gan emigrācijas apjoma palielinājuma gadījumā  ies uz leju. Jautājums – vai ar esošajiem pasākumiem būs gana? Ir jādomā plašāk un jāmeklē citi instrumenti, kas spēs atrisināt šo dramatisko situāciju šobrīd,” saka Križanovskis.

“Mēs esam gatavi atvērt mūsu robežas augsta līmeņa profesionāļiem, taču tas nav risinājums demogrāfiskajām problēmām – ja mēs ļausim masveidā iebraukt ekonomiskajiem migrantiem,” saka labklājības ministrs.

Imigrācija Latvijā ir atļauta – ja uzņēmums ir gatavs maksāt vidējo algu, tad viņi var aicināt darbiniekus no Uzbekistānas, Krievijas un Indijas, bet mums ir jāpalīdz cilvēkiem, kas šeit strādā. Te nereti ir atbildība arī uz darba devējiem, kas grib “pa lēto” - maksāt minimālo algu darbiniekiem, kas nav ilgtspējīga politika.

“Lielākais izaicinājums, kas ir gan uzņēmumiem, gan valstij, ir tas, ka no lielas informētības jāpanāk, lai tiktu mainīti ieradumi –

mācībām ir jābūt ieradumam cilvēku dzīvēs. Ja pats cilvēks nav motivēts mācīties, viņu nekas nevar piespiest to darīt.

Ir svarīgi, lai ikviens aizdomājas, kas jādara, lai cilvēks apgūtu jaunas lietas. Jādod rīki, lai cilvēks sevi varētu virzīt uz priekšu. Atbilde sākas no sevis, taču šajā procesā ir jābūt atbalstam gan no valsts, gan darba devējiem,” saka Križanovskis.

Pandēmija ir devusi grūdienu piedāvāt dažādus kursus un izglītības programmas, taču ne visi ir motivēti mācīties. Tie, kas ir motivēti, apgūst nepieciešamās lietas, taču ir tādi, kurus vajag “mazliet pastumt”.

“Daļa no cilvēkiem ir “profesionāli pabalstu saņēmēji”; varbūt vajag darīt līdzīgi kā ar studentiem – pabalstu izsniegšanu saistīt ar kādiem nosacījumiem. Ja cilvēks mainīs vidi kaut uz nedēļu, tad viņam tā motivācija arī radīsies. Ja viņš paliek tur, kur ir, – tur viņš arī paliks,” saka Krūmiņš.

“Tie čaklie un motivētie nenonāk līdz NVA. Viņi paši atrod darbu – vai nu viņus uzmeklē, vai paši atrod darbu. Jautājums ir, ko darīt ar cilvēkiem ar vāju motivāciju. Te jārunā par pabalstu saņēmējiem. Starpība starp minimālo algu un pabalstiem, ko var saņemt bez darba, – tas ir motivācijas jautājums,” sacīja Eglītis.

Projektu līdzfinansē NEPLP no sabiedriskā pasūtījuma līdzekļiem. #NEPLP2021