Pusgadsimtu Sofijas centrālajā laukumā slējās Bulgārijas pirmā komunistu līdera Georgija Dimitrova mauzolejs. Ar baltajām marmora sienām un kolonnām tas atgādināja senu templi, kas reducēts līdz tīram monumentālismam. Tas bija ieturēts izteiktā padomju brutālisma stilā, un tas iezīmēja ideoloģisku plaisu starp vecā pilsētas centra Rietumeiropas arhitektūru, it īpaši pāri ielai esošo Austroungārijas Karalisko pili. Tomēr pat dinamīti un buldozeri nespēja iznīcināt tā simbolisko nozīmi sabiedrībā.

Gadu desmitiem sargi stāvēja pie vainagiem klātajiem Dimitrova kapa vārtiem, kurus “uzraudzīja” spoža sarkana zvaigzne, kas bija pacelta virs partijas mītnes. Šodien zvaigzni nomainījis Bulgārijas karogs, un Karaliskā pils atkal ir laukuma centrālais elements. No mauzoleja palicis pāri vien tā stilobāts - betona platforma, kas kļuvusi par populāru satikšanās vietu Sofijas jauniešu vidū. Nekādas fiziskas norādes vairs neliecina par pieminekļa kādreizējo vēsturi vai nozīmi.

22 gadus pēc pieminekļa nojaukšanas ietekme, ko mauzolejs atstāja uz bulgāru psihi, tomēr joprojām rezonē. Mauzolejam, kas tika uzcelts kā jaunas politiskās kārtības simbols, bija nozīmīga loma valsts propagandā. Informācija par tā uzbūvi un ekspluatāciju atklāj ne tikai ēkas vēsturi, bet arī režīma būtību aiz tās utopiskās fasādes. 

Mauzoleja pirmsākumi meklējami 1949. gada 2. jūnijā, kad Maskavā negaidīti nomira Georgijs Dimitrovs. Dimitrovs bija piesaistījis starptautisku uzmanību, jo veiksmīgi aizstāvēja sevi un savus komunistiskos uzskatus nacistu tiesas priekšā Leipcigā pēc tam, kad viņš tika nepatiesi apsūdzēts par dalību 1933. gada Reihstāga ugunsgrēkā. Viņa slava lika viņam kļūt par Kominternes vadītāju un ieveda Staļina iekšējās aprindās. Pēc Otrā pasaules kara viņš stājās Bulgārijas Komunistiskās partijas ģenerālsekretāra amatā un tika atzīts par jaunās Tautas Republikas arhitektu. Tikai dažas stundas pēc viņa nāves Centrālā komiteja pieņēma vienprātīgu lēmumu viņu iebalzamēt - šāds gods līdz tam bija tikai Ļeņinam.