Kosmosā ir bijusi vien neliela saujiņa planētas iedzīvotāju, bet vēl mazāks cilvēku skaits ir nolaidies uz Mēness. Tiesa, tas nebūtu iespējams bez tehnoloģiju palīdzības. Vienas no ievērojamākajām cilvēces liecībām ir trīs speciāli Mēness apgūšanai būvēti elektromobiļi "Lunar Roving Vehicles".
Visas sākotnējās mēnessgājēja idejas, tai skaitā versija par 2,7 tonnas smagu auto ar slēgtu kabīni, tika atmestas un galīgo variantu Boeing samontēja tepat uz Zemes. Astronautiem pēc veiksmīgas nolaišanās uz Mēness tad atlika to tikai izdabūt no kravas nodalījuma un atlocīt, jo vietas taupīšanas nolūkā LRV izplatījumā devās pārlocītā formā un aizņēma tikai 1,5 x 0,5 metru telpu.
Svars un izmērs ne tuvu nebija vienīgās konstrukcijas īpatnības, kam nācās pievērst pastiprinātu uzmanību. Arī riepas ir kā nevienam citam transportlīdzeklim, jo tām jāfunkcionē uz nestandarta virsmas un krietni vien plašākā vides temperatūru diapazonā.
Ar gaisu vai kādu citu gāzi pildīti gumijas pūšļi lietošanai uz Mēness neder, tādēļ mēnessbraucēja vajadzībām tika uzkonstruēti no stieplēm austi riteņi, kuru fizikālās īpašības un spēja pildīt savas funkcijas, mainoties temperatūrai, sevišķi nemainās. Pietiekami būtisks aspekts, ņemot vērā, ka temperatūras amplitūda uz Mēness ir no aptuveni -170 grādiem ēnā līdz +130 grādiem Saulē. Celsija skalā.
Ņemot vērā, ka Mēnesim nav savas atmosfēras ar skābekli gaisā, iekšdedzes dzinējs LRV darbināšanai būtu pilnīgi nepiemērots. Tāpēc loģiskākā izvēle jau pašā sākumā bija elektroauto koncepcija ar nelielas ietilpības baterijām un nelieliem elektromotoriem. Tie, kam jauda un gaitas rezerve ir pāri visam, būs vīlušies, uzzinot, ka zirgspēku un vilkmes pavēlnieki no General Motors un Boeing LRV apgādāja ar 0,25 zirgspēku elektromotoriem, tos uzstādot katrā ritenī,