Pirmo reizi banānu pagaršoju kaut kad astoņdesmito gadu beigās. Protams, ne jau svaigu, bet žāvētu – svaigus dabūt nebija iespējams. Atceros - lai arī žāvētā un grūti pieejamā delikatese bija diezgan salda un tika pasniegta kā ārkārtējs retums, pati garša toreiz šķita neierasta un pretīga.

Vēlāk, deviņdesmito gadu sākumā, pie politikas apvāršņa parādījās Joahims Zīgerists. Politiķis, kura vārds tiem, kas šo laiku piedzīvoja, vienmēr asociēsies ar banāniem. Gluži vienkārši – Zīgerists dalīja saviem atbalstītājiem bezmaksas banānus.

Pagājuši ļoti daudzi gadi, bet kaut kā ir sajūta, ka banāns latvieša zemapziņā un dzīvesziņā iespiedies tikpat stingri kā kartupelis. Banāns ir gluži kā tāds sava veida simbols tam, kā mums reiz nebija, bet tagad ir. Banāns ir kā brīvība.

Tieši tāpēc biju ļoti priecīgs, uzzinot, ka arī veikalu tīkls Lidl, ienākot Latvijā, ir novērtējis mūsu saknes un senās alkas pēc banāna. Šī eksotiskā, saldā, saulaini dzeltenā brīnuma, kuru noteikti radījis pats dievs. Un tikai par nieka 39 centiem kilogramā.

Protams, arī citu preču un produktu cenas lika sajūsmā pacelt gaisā rokas, bet domāju, ka tieši banāns bija tas, kas salauza pircēju un piespieda pieņemt lēmumu: “Viss, es eju iepirkties!” Un ir tikai viena lieta, kas katram sevi cienošam latvietim patīk vēl vairāk par banānu, – tā ir stāvēšana rindā.

Komentāri (1)
CopyLinkedIn Draugiem X