Tumsā nožvadz atslēgu saišķis, baisi nodreb cietuma restes, un lukturīša gaismā uzzib paštaisīts nazis. Esmu Lukišķu cietumā Viļņā. Kaut kur paralēlajā pasaulē ļaudis bezbēdīgi čalo pie alus kausiem cietuma pagalmā. Savāda vieta, ne?
Cietuma sienas ir pilnas ar baisiem stāstiem, kas nakts ekskursiju dalībniekiem liek ģībt, bet visiem pārējiem – vēlāk murgot par cietumu. Viens no stāstiem saistās ar sargtorni. Reiz kādam cietuma sargam bija piegriezies dzīvot, tomēr pašam sev atņem dzīvību nav pieticis drosmes, un viņš visai gļēvulīgā veidā šo uzdevumu uzgrūdis savam kolēģim. Pašnāvnieks izveidojis īpašu konstrukciju, notēmējot pistoli pret sevi un pistoles gaili iesienot auklā, ko pieāķējis pie durvju roktura. Kad kolēģis, neko ļaunu nenojauzdams, atvēris sargtorņa durvis, aukla nospriegojusies un nospiedusi gaili, nošaujot nāves tīkotāju. Kad šausminos par pašnāvnieka egoismu un nabaga kolēģi, kuram visu turpmāko mūžu nācās sadzīvot ar līdzdalību pašnāvībā, gide atceras par vienu no briesmīgākajiem noziegumiem nesenajā Lietuvas kriminālajā vēsturē. Divi vīrieši ar mašīnu nolaupījuši sievieti, lai nežēlīgi izvarotu. Sieviete pamanījusies piezvanīt policijai. Tā kā vīrieši ik pa laikam pārbraukuši citur, policija nekādi nav varējusi noteikt viņu atrašanās vietu. Nabaga dispečeriem nācies klausīties gan sievietes kliedzienos, gan neģēļu sarunās par to, kurš nākamais nelaimīgo upuri izvaros. Bet pašas šausminošākās skaņas telefonā atskanējušas mirklī, kad savu izpriecu noslēgumā vīrieši mašīnas aizmugurējā sēdeklī sievieti sadedzinājuši. Dispečeri visu nozieguma laiku bija “klātesoši”, bet tā arī nav spējuši palīdzēt. Baisi pat iztēloties.