Jaunuzņēmumu kopienas veidotāja: Lai īstenotu sapņus un idejas, par tiem ir jārunā!

Šī intervija top, lai lasītājiem parādītu, cik daudzveidīga un interesanta ir informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) joma. Kā šajā puzlē iederaties jūs?

Es strādāju ar jaunuzņēmumiem jeb “startapiem”. Rīkoju “hakatonus” jeb tehnoloģiju maratonus, izglītojošus seminārus, “mītapus” un cita veida pasākumus, kuru mērķis ir palīdzēt jaunajiem uzņēmējiem attīstīt un īstenot savas idejas, radīt jaunus tehnoloģiskus risinājumus. Ļoti būtiska ideja jaunuzņēmumu attīstības veicināšanā nāk no Silīcija ielejas. Tā ir doma par dalīšanos un pēctecību, kas veicina ideju attīstību un progresu. Reizēm liekas, ka “start-up” ballītes un konferences nav būtiska jaunuzņēmumu attīstības daļa, bet patiesībā šajā vidē tas ir ļoti neatsverami, jo veicina kontaktu veidošanos un zināšanu apmaiņu.

Jums tagad ir pašai savs uzņēmums?

Savas līdzšinējās karjeras laikā esmu darījusi dažādas lietas, bet, kopš uzzināju par jaunuzņēmumiem, ļoti mērķtiecīgi esmu strādājusi šajā virzienā. Un šobrīd man ir pašai savs konsultāciju uzņēmums. Sākotnēji strādāju kompānijā, kas vērtēja pārdošanas sarunas. Vēlāk pievienojos uzņēmuma “Infogram” pārdošanas komandai. Nākamais solis bija darbs nozīmīgākajā Latvijas jaunuzņēmumu konferencē “TechChill”, kur savācu vienkopus pasākuma draugu un partneru sarakstu Baltijā un Ziemeļvalstīs. Šis darbs man arī iedeva dziļāku izpratni, kas īsti notiek jaunuzņēmumu jomā. Esmu piedalījusies “DevOps Days Riga” rīkošanā un divus gadus organizējusi “Startup SAFARI Riga”, kur viena no galvenajām iniciatīvām bija mērķēta uz jauniešiem, atverot uzņēmumu durvis un parādot, kādas ir iespējas, domājot par nākotnes profesiju.

Papildus arī realizētas lielākas un mazākas idejas. Sadarbībā ar LIAA esmu rīkojusi “hakatonus”, kas tagad liekas pilnīgi neiespējami. Piemēram, mums bija sadarbības partneri no Minskas. Pasākums sākās pie viņiem, tad bija nakts brauciens vilcienā uz Rīgu. Rīgā notika pasākuma otrā daļa un noslēgums. Tur bija puse baltkrievu dalībnieku un puse no Latvijas, pēc tam daļu no šiem uzņēmumiem “Digital Freedom Festival” laikā atvedām uz “hakatonu” Rīgas Starptautiskajā lidostā.

Vēl pusotru gadu strādāju Lietuvas biznesa akseleratorā “Baltic Sandbox” ar investoru piesaisti, investoru un citu pasākumu organizēšanu. Īsi pirms pandēmijas es šķīros no šī uzņēmuma ar domu, ka strādāšu pie saviem projektiem – bija pilna galva visādām idejām, piemēram, piedāvājums braucieniem uz Balkāniem un mentorēšana tur. Kaudzē krājās arī dažādu pasākumu idejas. Stundu nebija tik daudz, lai varētu paspēt īstenot visas interesantās idejas.

Covid laiks, protams, ir ieviesis zināmas korekcijas. Reizē ar pandēmiju vairs nevarējām rīkot klātienes pasākumus un satikšanās. Pandēmijas situācijā ļoti daudziem cilvēkiem lietas strauji apstājās. Tai skaitā man. Līdz ar to es izmantoju iespēju paņemt pauzi un atpūsties. Kopš es pirms pāris mēnešiem sāku cilvēkiem stāstīt, ka atkal vēlos kaut ko darīt ar “startapiem”, atkal rīkot pasākumus, man ne tikai ir uzradušies daudz interesantu projektu, bet arī daudz darba piedāvājumu. Un tas ir stāsts par to, ja brīvi dalies, pie tevis atnāk daudz vairāk iespēju.

Kopumā šajā jomā darbojaties jau sešus gadus, veidojat jaunuzņēmumu kopienu, attīstāt to, esat līdzās gan biznesa veiksmes stāstiem, gan arī neveiksmēm, bet pati pēc izglītības neesat ne programmētāja, ne biznesa vadītāja?

Es pēc izglītības esmu vizuālās mākslas un mākslas vēstures pedagoģe, kas tiešām izklausās galīgi nesaistīti. Bet es smejos, kad jāorganizē pasākumi ar lielāku cilvēku iesaisti, pedagoģiskā izglītība ir tieši tas, kas vajadzīgs, jo palīdz savākt vienkopus un organizēt pieaugušos, kas reizēm uzvedas kā bērni. Savulaik izvēlējos studijas saistībā ar mākslu, jo vēlējos būt radošu notikumu epicentrā.

Tā kā strādāju ar jaunuzņēmumiem, kuru ikdienā lielu vietu aizņem sarunas par tehnoloģijām un tehnoloģiskiem risinājumiem, kursu līmenī esmu ieguvusi minimālas IKT zināšanas, lai es vispār saprastu, par ko apkārtējie runā. Te gan jāpiezīmē, ka bieži vien jaunuzņēmumu dibinātāji paši nemaz tiešā veidā nav saistīti ar IKT jomu.

Biežāk “startapus” dibina vidēji līdz trīs līdzīpašnieki. Ideāla variantā viens no viņiem orientējas biznesa jomā, otrs pārzina tehnisko pusi, trešais, piemēram, mārketinga jautājumus vai pat jaunā produkta zinātnisko pusi. Bieži gadās, ka biznesa ideja “atnāk” cilvēkam, kurš nemāk programmēt vai trūkst citu zināšanu, kas nepieciešamas uzņēmuma veidošanā. Piemēram, cilvēks strādā juridiskajā sfērā un kādā brīdī secina, ka jomā ir problēmas, kuras varētu atrisināt ar viena vai cita digitāla risinājuma palīdzību. Cits piemērs – ārsts saprot, ka kaut kā pietrūkst medicīnā, ierauga risinājumu, tāpēc paralēli medicīnas praksei kļūst arī par veiksmīgu uzņēmēju. Šādās situācijās nereti rodas labākās un dzīvotspējīgākās idejas.

Kā jūs no vīzijas par darbu mākslas vidē nonācāt līdz jaunuzņēmumu pasaulei?

Kādu laiku domāju, ka vēlos nodarboties ar mākslu, tad man likās, ka precīzāka būs mārketinga joma, bet neviena no tam neaptvēra visas manas intereses un nedeva pietiekamu piepildījumu. Savukārt jaunuzņēmumu vide apvieno iespēju savest kopā cilvēkus, palīdzēt atrast viņiem nepieciešamās iespējas un vienlaikus izbaudīt sajūtu, esot notikumu epicentrā. Man joprojām, domājot par “startapiem”, ir tāda romantizēta asociācija ar franču kafejnīcām, kurās pagājušā gadsimta vidū satikās mākslinieki, dalījās ar savām idejām un runāja par pasaules attīstību. Man ir līdzīga sajūta par jaunuzņēmumiem – to dibinātāji veido zelta laikmetu lielām un drosmīgām idejām, viņi domā, kas mums ir nepieciešams šodien un kāda izskatīsies nākotne. Pat ja kādam jaunuzņēmumam šajā brīdī īsti neveicas, viņi tik un tā ir tie, kas dzen progresu uz priekšu.

Jau minējāt, cik svarīgi ir dalīties ar idejām. Vai Latvijas jaunuzņēmumi patiešām ir tik atvērti un brīvi pārrunā idejas un ieceres?

Ne tikai Latvijā, bet Baltijā kopumā dalīšanās ar idejām nav īpaši izteikta tradīcija, mēs to vēl mācāmies. Par spīti tam uz pasaules fona esam tālu tikuši. Liela nozīme jaunuzņēmumu attīstībā ir angļu valodai. Latvijā šajā jomā teju viss notiek angļu valodā. Pasaulē var vērot, ka jaunuzņēmumu vide labāk attīstās kopienās, kur dominē angļu valoda. Tāpēc tādu valstu kā Vācija, Francija uzņēmējiem mēdz rasties grūtības piesaistīt starptautisku uzmanību. Šīs valstis ir pietiekami lielas pašas par sevi, un tajā brīdī, kad kāds uzņēmums vēlas attīstīties ārpus savas valsts robežām, valodas ierobežojumi nospēlē zināmu lomu, piemēram, aplikācija jāpārveido starptautiskajam tirgum. Latvijā ir atbalsts gan no valsts, gan augstākās izglītības iestāžu puses. Un kopumā arī sabiedrībā valda izpratne, ka uzņēmējdarbība ir laba un derīga lieta. Jaunuzņēmumu vides attīstības ziņā mēs esam priekšā daudzām valstīm, bet ir vēl daudz ko darīt un uz ko tiekties.

Bet varbūt bailes dalīties idejās ir pamatotas? Tā taču var būt, ka kāds tavu ideju vienkārši nozog.

Jaunuzņēmumu veidošanas procesā ir jāsaprot, ka idejai pašai par sevi ir minimāla vērtība. Bieži lielākā kļūda, kas aptur un apstādina attīstību un iespēju sasniegt lielos apvāršņus, ir noslēgšanās un pārliecība, ka esmu atklājis ģeniālu ideju, ko nevienam neteikšu.

Sākotnēji tikšanās reizēs un konferencēs tas bija arī mans lielākais pārsteigums un vienlaikus arī iemesls, kādēļ man šis viss tā iepatikās, cik cilvēki labprāt atklāj idejas, attīstības mērķus, to, kas viņiem ir palīdzējis nonākt tur, kur viņi ir nonākuši, arī stāsta par neveiksmēm. Arī tad, ja tikai dažus gadus kaut kam uzņēmējs izgājis cauri, piemēram, savācis komandu, uztaisījis prototipu un palaidis to pasaulē, viņam jau ir, ar ko dalīties.

Tu vari sēdēt ar savu ideju un nekad to neattīstīt, bet tu vari dalīties un atrast līdzīgi domājošos, ar ko kopā izdarīt lielas lietas. Ja tava ideja pasaulei patiešām būs vajadzīga, visticamāk, kaut kur pasaulē vienlaikus ar tevi, mazliet pirms, mazliet pēc, bet noteikti būs radušās līdzīgas domas. Tad jau nākamais jautājums, cik ātri un cik labi tu varēsi savu ideju attīstīt. Savukārt šos mērķus nespēsi īstenot, ja savas idejas nevienam nestāstīsi un neatradīsi īsto komandu, ar ko kopā to paveikt. Labai komandai patiešām ir nozīme, jo idejas attīstīšana ir grūts un stresa pilns ceļš.

Un ne vienmēr visiem izdodas…

Attīstot jaunus uzņēmumus, jārēķinās, ka aptuveni 90% no tiem neizdzīvo. Latvijā mēs joprojām īsti nemākam runāt par neveiksmēm, mums ir grūti un sāpīgi tās atzīt. Savukārt Amerikā ir uzskats: ja tev pāris reižu ir neveicies, tad tu esi ieguvis labu pieredzi un mācību. Ar to es gribu teikt, ka ikvienam vajag ļoti, ļoti ticēt tam, ko dara, bet arī pieņemt realitāti, ka jābūt tajos 10%, lai izdotos. Lielākā daļa no veiksmīgajiem “startapu” veidotājiem parasti ir jau ar lielu pieredzi un ne tuvu vairs divdesmitgadnieki. Veiksmīgais biežāk ir trešais vai pat ceturtais mēģinājums.

Cilvēki ir sajūsmā par Angry Birds spēli – cik tā vienkārša un vienlaikus veiksmīga. Bet reti kurš zina, ka spēles veidotāji vairākus gadus strādāja pie dažādu ne tik veiksmīgu spēļu izveides. Līdzīgs stāsts ir par Instagram. Tā veidotāji vairākas reizes pirms šī produkta veiksmes mēģināja atrast pareizo pieeju un risinājumu. Un tādi stāsti ir par daudziem šobrīd veiksmīgiem tehnoloģiju uzņēmumiem. Bieži vien lielais jautājums ir, cik ilgi tu to turpini darīt. Dažkārt ir bailes, ka tu apstāsies īsu brīdi pirms izdošanās. Bet var gadīties, ka tu pārāk ilgi mēģini kaut ko, ko vajadzētu atmest, lai īstenotu kādu labāku ideju.

Vai jaunuzņēmumi ir tikai tie, kas darbojas IKT jomā?

Lielākā daļa jaunuzņēmumu vairāk vai mazāk tomēr ir saistīti ar IKT nozari. Viena no definīcijām – jaunuzņēmums ir inovatīvs, strauji augošs uzņēmums. Bieži vien inovācija ir tieši tehnoloģiskajā risinājumā. Uzņēmuma pamatdarbība var būt citā jomā, piemēram, pārtikas vai apģērbu ražošanā, bet inovācijas tik un tā lielākā daļā gadījumu skar IKT vai zinātnes jomu. Protams, ir arī izņēmumi, piemēram, tādi Latvijas uzņēmumi kā Be-With un CoffeePixels.

Cik daudz tehnoloģiskos risinājumus izmantojat pašas uzņēmumā?

Patlaban vairumā uzņēmumu ikdienā digitalizācijas klātbūtne ir absolūti neizbēgama. Sākumā daudzi bija sajūsmā, cik ērti un viegli ir sazināties attālināti, bet nu jau reizēm paliek grūti, īpaši, ja ir piecas virtuālās tikšanās pēc kārtas. Tāpēc arī šajā jomā tiek meklētas jaunas iespējas. Ir kompānijas, kas ir izdomājušas inovatīvus tikšanās veidus – tādus, kas tikšanās laikā ļauj kustēties un pat “aiziet” pie citiem cilvēkiem, sarīkot kvalitatīvus koncertus un līdzīgus pasākumus. Un tas ir tas, ko arī mēs izmantojam un, protams, dažādus saziņas rīkus, piemēram, Slack, un sociālos tīklus.

Kā būtu pareizi – vispirms iegūt izglītību un tad ķerties pie uzņēmuma radīšanas vai tieši otrādi?

Ir daļa cilvēku, kuri saka, ka savu ideju attīstīšanai studijas vispār nav nepieciešamas, kā piemēru minot Marku Zakerbergu un Bilu Geitsu, kuri pameta studijas Hārvardā, lai dibinātu savus uzņēmumus. Tādu piemēru ir daudz, gan Twitter, gan Spotify, gan WhatsApp un Uber dibinātāji, un, protams, Stīvs Džobss. Bet tajā pašā laikā daudzi no viņiem īsu brīdi apmeklēja tādas augstskolas, kur visa apkārtējā vide pēc būtības ir viena liela “startapu” platforma. Ar to vien, ka esi tādās skolās iestājies un pastudējis dažus mēnešus vai gadu, jau esi ticis pie kontaktiem un jaunām iespējām. Daudzi no viņiem ir satikuši savus līdzdibinātājus un komandas biedrus tieši tur, piemēram, Google līdzdibinātāji Peidžs un Brins satikās Stenfordā.

Es parasti mudinu pie ideju īstenošanas ķerties pēc iespējas ātrāk, kamēr vēl esi jauns, enerģijas pilns, bez ģimenes un nopietnām saistībām, lai brīdī, kad varbūt neiet tik viegli, emocionāli būtu vieglāk pārdzīvot neveiksmes, jo nav daudz, ko zaudēt. Protams, arī tas, ka, ātrāk sākot, ātrāk var nokļūt pie tā trešā vai ceturtā veiksmīgā uzņēmuma.

Jebkurā gadījumā uzskatu, ka augstākā izglītība ir būtiska lieta. Primāri spēja iegūt augstāko izglītību parāda, ka esi spējīgs darīt lietas, esi spējīgs fokusēties un kaut ko vienu darīt ilgāku laiku un novest līdz galam. Tajā pašā laikā, ja tu spēj izveidot veiksmīgu uzņēmumu, tas ir līdzvērtīgi maģistra grādam biznesā. Viens gan skaidrs – uzņēmumu nav iespējams uzbūvēt bez zināšanām, kas tad ir jāiegūst citos veidos – gan apmeklējot kursus, gan pašmācības ceļā.

Starp citu, šobrīd ļoti daudzas universitātes, tai skaitā arī Latvijā, veido inkubatorus, kur ikviens students var iet un darboties ar savām idejām. Tas ir virziens, uz kuru kopumā iet augstākā izglītība - vērtība vairs nav tante vai onkulis, kurš auditorijas priekšā dalās ar zināšanām, ko pats ieguvis pirms gadiem trīsdesmit. Vērtība ir iespēja būt kopā ar cilvēkiem, kuriem ir līdzīgas intereses, un vide, kurā šīm interesēm un zināšanām atrast lietojumu.

Ar ko sākt, ja ir ideja vai vēlme attīstīt savu biznesa ideju?

Ja tev ir ideja, bet nezini, ar ko sākt, apmeklē “hakatonus”, jo tie dod iespēju īsā laikā notestēt, ko esi izdomājis. Saprast, kādi cilvēki komandā nepieciešami un kādi ir pirmie soļi idejas realizācijai! Tad jau vari meklēt iespējas inkubatoros un vēlāk arī akselerācijas programmās. Ja nezini, vai vispār vēlies veidot uzņēmumu un darboties “startapu” un IKT jomā, aizej uz kādu no “mītapiem”, piesakies par brīvprātīgo kādā konferencē, lai labāk iepazītu šo vidi. Tāpat šobrīd pieejamas vairākas programmas, kuras vērstas uz jomas jaunpienācējiem, piemēram, Inovāciju Akadēmija, TechHub Riga “Startup” kursi un Riga Tech Girls programmas. Galvenais ir iet un sākt darīt, runāt ar cilvēkiem un dalīties ar idejām, satikt līdzīgi domājošos un, kas zina, varbūt nākotnes komandas biedrus.

Galvenais - ja tev ir ideja, ej un mēģini!