Neizpratne, apjukums, viegla panika, skepse, dusmas, apņēmība un galu galā jautrība. Tās ir sajūtas, kas sekoja tūlīt pēc valdības 8. oktobra nakts lēmumiem Covid-19 pandēmijas ierobežošanai. Valdības rīkojumu un noteikumu ieviešana pirmajā nedēļā pēc pieņemšanas pārtapa farsā, jo izrādījās, ka par to, kā tie darbosies reālajā dzīvē, tā īsti nav padomāts.

Svētdienas vakars. Vilciens Valka - Rīga. Atceros par teātra biļeti. Jaunā Rīgas teātra mājaslapā uz žultaini dzeltena fona "Svarīga informācija", kurā teikts, ka uz izrādēm no 12. līdz 17. oktobrim skatītājiem jāierodas FFP2 respirators. Es īsti nezinu, kas ir FFP2, bet zinu, ka man tā nav. Ieguglēju un saprotu: deficīts - aptieku e-lapās teikts, ka "noliktavā pašreiz nav", bet no interneta veikala prece dienas laikā nepienāks. Tātad nebūs, ko VILKT uz teātri. Pie sevis iebrēcos, ka sūdzēšos, tikai kam? Iešaujas prātā, ka draugam uz deguna redzēju masku ar tādu kā mazu snuķīti. Padoties negrasos, histēriski rakstu: "Vai tev ir FFP2 maska? Vari, lūdzu, aizdot?" Telefons cerīgi nodreb, lasu: "Tu teici, ka tā ir netīra, izmetu." Nē, tikai ne to... Kurā miskastē? Kamēr prātoju, vai es nevarētu "apšņākt" visus, izurbinot caurumu parastajā un iebāžot tajā baltu plastmasas korķīti, Siguldā vilcienā sagāžas rudens baudītāju ordas.

Saspiežas, gāzelējas, sēž viens otram klēpī, konduktore kā ledlauzis airējas uz priekšu.

Komentāri (6)
CopyLinkedIn Draugiem X