Kā nukleāra, šķirta vai alternatīvas ģimenes forma ietekmē bērna psihi? (6)

Par to mums pastāstīja ārsts - pieaugušo un bērnu psihiatrs Gunārs Trimda.

Triāde tēvs-māte-bērns ir pirmā attiecību forma no virknes citu trijstūrveida attiecību formām (vecāki-bērns-audzinātāji, vecāki-bērns-citi bērni, vecāki-bērns-sabiedrība u.c.)

Mūsu kultūrā pirmais trijstūris veidojas no tēva ienākšanas attiecību diādē "māte-bērns’" un tas palīdz :

- atbrīvoties no agrīnām simbiotiskām attiecībām ar māti (tēvs paņem bērnu no mātes klēpja un saka: “Tagad laiks doties un paskatīties, kas notiek plašajā pasaulē’’);

- uztvert un izrādīt agresivitāti;

- pārvarēt šķiršanās trauksmi un bailes no atriebības par “pamešanu’’;

- izturēt pretējas emocijas;

- atšķirt savas emocijas un fantāzijas no citu cilvēku emocijām un fantāzijām;

- spēt konkurēt ar citiem;

- iegūt drošības sajūtu tuvās attiecībās;

- veidoties dzimumidentitātei;

- emociju regulācijā (pirmām kārtām negatīvo, to, kuras grūti izturēt);

- iegūt ticību sev, saviem spēkiem.

Bērns tādējādi iegūst drošību un neatkarību ne tikai savā ģimenē, bet arī ārpus tās.

Bērns tad var “iekarot’’ audzinātāju, draugus u.c. Gluži tāpat kā tēvs bērnam bija tāds kā atspēriena punkts jeb trešais attiecībā pret māti, tad tālāk šis trešais jau būs kāds cits (draugi, skolotāji, sabiedrība) attiecīgi, jau trijstūrī vecāki-bērns-… Te, protams, ir svarīgi, vai bērns emocionāli “pārvietojas’’ tikai šajā trijstūrī, vai arī vērš savu uzmanību “uz ārpusi’’.

Triangulācija ir kā psihisks process, kam nepieciešamas attiecības. Ja kaut kādu iemeslu dēļ nav tēva, tad triangulācijas process nevarēs notikt vai arī tā norise būs apgrūtinoša, traucēta vai atlikta uz vēlāku laiku, kas noved pie dažādiem psihiskās attīstības traucējumiem, grūtībām sociāli adaptēties.

Te rodas jautājums, - vai nukleārās ģimenes saglabāšana, salīdzinot ar šķirtajām vai alternatīvās ģimenes formām, bērna psihiskajai attīstībai ir vislabākais variants?

Ja tā būtu, tad tas ietekmētu ne tikai sabiedrības attieksmi pret šķiršanos, bet rastos tāda kā stigmatizācija, kad

vecāku šķiršanās būtu kā ekvivalents kādam acīmredzamam psihiskam traucējumam.

Lai labāk izprastu šo jautājumu, jāpievēršas teorijai. Z.Freids ieviesa jēdzienu “edipālais vecums” (fāze jeb komplekss), kad bērnam ir četri līdz septiņi gadi. Tad zēni savas maigās jūtas (tāpat kā agrāk ) vērš pret māti (vēlas precēties ar mammu), bet meitenes (atdaloties no mātes, vēlas apprecēt tēvu) attiecībā pret tēvu. Tas nozīmē to, ka

sava dzimuma vecāks kļūst par tādu kā konkurentu. Tas rada dažādas emocijas un konfliktus

starp bērna narcistiskajām vajadzībām (vēlmi pieaugt) un vajadzībai būt drošībā (bailēm no nosodījuma). Zēni tāpat turpina mīlēt tēvu, bet meitenes savu māti. Labvēlīgu apstākļu rezultātā, zēnam identificējoties ar savu tēvu, ir iespēja atrisināt šo konfliktu (starp mīlestību un bailēm) un atbrīvoties arī no bailēm (no tēva nosodījuma). Līdzīgi meitenes šo situāciju atrisina, identificējoties ar savu māti.

Tad arī izveidojas stabila dzimumidentitāte, morāles normas, vērtības un sirdsapziņa (“superego”).

Nedaudz atskatoties pagātnē, ap 1940.gadu, kad tika veikti pētījumi par to, kas notiek attiecībās starp bērnu un māti bērna pirmā dzimšanas gada laikā, - radās daudzi sensacionāli secinājumi. Vēlāk profesionāļu vidū (Goldstein/ Freud/ Solnit, 1979) veidojās uzskats: “Protams, brīnišķīgi, ka bērns aug pilnā ģimenē. Tajā pašā laikā viņa psihiskajā attīstībā vispirms jābūt labām attiecībām ar māti!’’

Tas radīja sociāli politiskas sekas: tiesības aprūpēt bērnus, kuri dzimuši ārlaulībā, automātiski piešķīra sievietēm, tiesvedību procesos šķiršanās gadījumos aprūpes tiesības gandrīz vienmēr vienpersoniski ieguva mātes un tiesības tēvam satikt bērnu interpretēja kā tēvu tiesības, nevis kā pedagoģisku nepieciešamību, t.i., kā bērna tiesības. Sekas bija graujošas - aptuveni 40% šķirto vecāku bērnu trīs gadu laikā vispār netikās ar tēviem, bet 75% nebija regulāru tikšanos ( Napp-Peters, 1985: Proksch, 2002). Sekas neaprobežojās tikai ar šķiršanos. 19.gadsimta otrā puse iezīmējās ar to, ka mazinājās tēvu atbildība bērna audzināšanā. Brīdī, kad sievietes cīnījās par emancipāciju, bērnu audzināšanu uzskatīta kā mātes pienākumu, kas radīja sievietēm papildus slodzi. Tēvi tad bija “naudas pelnītāji’’, kas ietekmēja arī profesionālo sfēru. Cik daudz vīriešu bērnudārzā ir audzinātāji? Arī vidusskolās un augstskolās strādā galvenokārt sievietes. Ja pārsvarā ārsti ir vīrieši, tad tikai pediatru vidū lielākā daļa ir sievietes. Arī bērnu audzināšanā lekcijas un nodarbības pamatā apmeklē sievietes.

Pēdējo 20 līdz 30 gadu laikā situācija pamazām mainās. Sistēmiskajā ģimenes psihoterapijā tika pievērsta uzmanība tam, ka divu cilvēku attiecību modeli ietekmē tas, ko katrs piedzīvojis savā sākotnējā ģimenes sistēmas attiecību modelī. Savukārt psihoanalītiķi piešķīra svarīgu lomu tēvam kā “trešajam objektam’’ mātes un bērna “diādes’’ attiecību kontekstā. Un, visbeidzot, pateicoties daudziem pētījumiem, šķiršanās gadījumos ( Dammash/Metzger, 1999; Fthenakis, 1985; Grieser, 1998;Kindler, 2002; Petri, 1999; Schon, 1995; Steinhardt/Datler/Gstach,2002) tika pierādīts tēva lomas nozīmīgums.

Var teikt, ka attiecības trijstūrī starp māti, tēvu un bērnu (arī, ja vecāki ir izšķīrušies) ir nepieciešams nosacījums bērna psihiskajā attīstībā.

Runājot par tēva lomu var iedalīt:

• tēvs, kā “trešais objekts’’, t.i., otrais pieaugušais, kurš pamazām paplašina diādi “māte-bērns’’ līdz trijstūrveida attiecībām;
• tēvs kā bērna apzināti uztvertais objekts, tēva –bērna attiecību kontekstā.

Gunāra Trimdas bērnu psihiatrijas praksē, bieži nāk mātes, kuras ir izmisušas, jo netiek galā ar savu bērnudārza (četru līdz piecu gadu) vecuma bērnu. Bērns pretojas jebkuriem ierobežojumiem, rīko histērijas (parasti jeb normā tas notiek divu līdz trīs gadu vecumā, t.s. spītības periodā), ir nepārtrauktā kustībā. Runājot atklājas, ka bieži vien bērnam dažādu iemeslu dēļ nav bijušas emocionālas, pastāvīgas attiecības ar tēvu. Vecāki lielākoties ir šķīrušies pirms bērna piedzimšanas, tēva un bērna attiecības pārtrūkst drīz vien pēc bērna pirmajām dzimšanas dienas svinībām.

Šobrīd moderns ir uzskats, ka uzmanības deficīta sindroms ar hiperaktivitāti (UDHS) ir ģenētiski determinēts, tiek uzskatīts kā smadzeņu neirālās attīstības traucējums, kura izpausmes mazina medikamenti. Par tēva lomu bērniem ar UDHS var lasīt publikācijās – Bovensiepen/Hopf/Molitor, 2002; Figdor, 2006; Heinemann/ Hopf, 2006. Turklāt, tika novērots, ka bērni ar UDHS bija pārāk ilgi baroti ar krūti (Figdor, 2007)

Te svarīga tēva strukturālā loma. Kā trešais, tēvs ir kā neaizvietojams palīgs un katalizators bērna pakāpeniskai iziešanai no simbiotiskām attiecībām ar māti. Tas notiek no bērna dzīves pirmajiem mēnešiem līdz pat laikam,

kad bērns apjauš, ka māte ir viņa mīlestības objekts, bet ir iespējama arī patstāvīga sava “es’’ esamība (ap trīs gadu vecumu).

Tas rada:

- spēju atšķirt to, ko gribu es (bērns) un to, ko grib māte;

- spēju atšķirt, kādas emocijas jūtu es (bērns) un, ko jūt māte;

- atbrīvo no maģiskās domāšanas (viena no psihiskajām aizsardzībām ), atteikšanos no tā, ka bērnam ir vara pār mammu vai šo simbiotisko “mēs’’;

- sajūtu, ka mamma mani (bērnu) mīl arī tad, ja nav blakus, t.i., arī atdalīta no manis.

Konsultāciju laikā mātes nereti saka: “Mēs slimojam, nemācamies, neklausām, rupji lamājamies un runājam pretī,” arī, ja “bērnam’’ ir 15 gadu.

Labākai izpratnei iedomāsimies angļa psihoanalītiķa E.L.Abelin (1971, 1975) aprakstu, kas parāda tēva nozīmīgumu brīdī, kad bērns iziet no simbiozes ar māti. Viņš

salīdzina māti ar drošu ostu, kurā ir viss nepieciešamais dzīvei un aizsardzība no likstām, ko var izraisīt jūra. Bet katrs jūrnieks ar laiku zaudē mieru, jo jūra un apkārtējā pasaule viņu vilina aizvien vairāk un vairāk.

Tajā pašā laikā viņa aprīkojums, piemēram, laiva ir pārāk nedroša, bet jūra - pārāk liela un neprognozējama. Bet, ja izejot no ostas blakus būtu sala, ne pārāk tālu, ar tādiem pašiem laika apstākļiem un dabu, tad varētu tikt līdz turienei, īpaši neriskējot. Un jebkurā laikā, kad gribas, varētu atgriezties atpakaļ. Tad tēvu mēs varam iedomāties kā šo salu. Tādējādi,

“peldot pilnīgā vienatnē’’, šurpu turpu starp māti un tēvu, es sāku sevi sajust kā īstu “jūras vilku’’.

Ja šādas iespējas veikt pirmo soli pasaulē nav, tad es (bērns) palieku ieslodzīts ostā (mātes “dzemdē’’), kaut arī sajūtas un domas būs par ceļošanu. Tāpēc ar laiku es (bērns) sākšu ne tikai mīlēt, bet vienlaicīgi (laiku pa laikam ) arī neieredzēt to vietu, kurā esmu pašlaik un, kura sola man “visu’’.

Ap sešu gadu vecumu, ja atrisinās edipālā situācija, bērns:

- iemācās atrisināt konfliktus, kas rodas, ja mīl vairāk kā vienu cilvēku;

- to, ka nav bīstami atrasties situācijā, ka divi cilvēki ir mīlošās attiecībās, un bērns sajūtas uz laiku no šīm attiecībām “izslēgts’’;

-iegūst spēku, pārliecību par sevi un neatkarību, identificējot sevi ar pieaugušajiem, necīnoties ar viņiem un sajūtai “es arī kādreiz būšu tikpat skaists, neatkarīgs un drosmīgs kā tētis un mamma’’, kļūstot kā daļai no priekšstata par sevi pašu.

Rezultātā, ne tikai tagadne, kas pirmām kārtām raksturojas ar bērna pozīciju, kurā ir jāpakļaujas, bet arī nākotne, t.i., tas, par ko bērns beigu beigās kļūs, kļūs par svarīgu dzīves sastāvdaļu. Bērnam nākotnes redzējums tad rada mierinājumu tagadnē, perspektīva pieaugt mazina nepieciešamību cīnīties šeit un tagad pret noteicošajiem pieaugušajiem.

Bērns vērš savas ambīcijas pieaugt uz nākotni. Tas lielā mērā ietekmē arī to, kā viņš attieksies pret mācībām skolā.

Tēva loma veidojoties dzimumidentitātei

Runājot par dzimumidentitāti, var minēt E.H.Ericsson (1959), kurš identitāti, arī seksuālo identitāti iedalīja trīs daļās.

Pirmā ir īpašības, ko bērns uztver saistībā ar mīlas objektiem. Bērnam gribas izskatīties, runāt, kustēties, būt tādam pašām kā mamma un tētis. Bērns kādu dienu vēlas būt tikpat liels, skaists, gudrs kā viņi un “strādā’’ pie tā jau tagad. To sauc par identifikācijas procesu ar saviem vecākiem. Edipālā perioda sākumā tā paša dzimuma vecāks kļūst arvien svarīgāks “identifikācijas objekts’’. Zēnam tas ir tēvs, meitenei - mamma. Otrā - vienlaicīgi, galvenokārt neapzināti notiek identifikācija ar pretējā dzimuma vecāku. Zēni “uzņems’’ mātes īpašības, bet meitenes - tēva īpašības. Ja ir pietiekami labas attiecības trijstūrī “māte-tēvs-bērns’’, tad šīs uzņemtās īpašības būs zināmā līdzsvarā. Un visbeidzot trešā daļa - bērns sevi identificē ne tikai ar savu vecāku īpašībām, bet arī ar vecāku attieksmi pret sevi jeb ar sava paša priekšstatu par to, kā vecāki izturas pret viņu:

- ja bērnībā man šķiet, ka mamma un tētis mani mīl, es jūtu, ka esmu mīlestības vērts un varu mīlēt sevi;

- ja man šķiet, ka vecāki ar mani lepojas, tad es jūtos kā “īsta meitene’’ vai “īsts zēns’’ un lepojos ar savu dzimumu.

Tas pats notiek arī, ja priekšstats par mani ir ne kā “veselu’’ bērnu, bet selektīvi - attiecas uz kādiem manas personības aspektiem. Tāpēc, kad man rodas sajūta, ka vecāki mani mīl tikai tad, kad esmu “paklausīgs’’,“mīļš’’, “patstāvīgs’’, “stiprs’’, “vīrišķīgs’’, “sievišķīga’’, “prātīgs’’, “apmierināts’’, “slims’’, tad es nevaru sevi mīlēt, kad esmu “nepaklausīgs’’, “nemīļš’’, “nepatstāvīgs’’, “vesels’’:

- tādējādi, pamazām es būšu spiests zaudēt (izstumt zemapziņā) šos personības aspektus;

- vai arī turpināšu cīnīties, jo es vēlos, lai mani mīl tādu, kāds esmu. Ja vecāku gaidas jeb mans priekšstats par to, ko gaida vecāki nemainīsies, tad es varu pilnībā zaudēt sajūtu, ka mani mīl, t.i., ka esmu mīlestības vērts.

Var teikt, ka vecāki man ir sava veida spogulis, un tā kā bērnam nav cita spoguļa, ir jāpieņem tas, ka mans atspulgs šajā spogulī ir “īstais es’’, t.i., es identificēju sevi ar šo atspulgu.

Var iedomāties, ko man, bērnam, nozīmē tas, ka man nav tēva ne kā identifikācijas objekta, ne kā “spoguļa’.

Ja esmu zēns, tad :

- man pietrūkst “vīrieša’’ parauga, pēc kura varu orientēties tagad un nākotnē, pieņemot, ka es kādreiz kļūšu “īsts vīrietis’’;

- tas man traucē identificēties ar dažiem mātes personības aspektiem, tāpēc, ka viņa taču (seksuālā ziņā ) ir citāda, - ne tāda kā es. Respektīvi kā vīrietis es varu justies tikai tad, kad esmu cits (ir notikusi identifikācija ar tēvu). Šis aspekts attiecas arī uz robežām un likumiem, kurus rada māte un tas ir galvenais cēlonis t.s. izaicinošai uzvedībai (visbiežāk zēnu), jo tiek pārkāpti tieši tie likumi un robežas, kurus nosaka mātes, audzinātājas, skolotājas, - man pietrūkst tēva kā “spoguļa’’, garantijas, ka esmu uz pareizā ceļa. Ja tēvs nevis nav bijis, bet ir ticis pazaudēts, piemēram, šķiršanās gadījumā, tad bērni un pusaudži to pārdzīvo tādā veidā, ka rodas sajūta, - viņi

vairs nespēj “apmierināt’’ to vecāku, ar kuru kopā vairs nedzīvo, t.i., visbiežāk tēvus, jo saikne tiek pārrauta un tas nozīmē, ka neesmu mīlestības vērts.

Un visbeidzot, tēva trūkums ietekmē to, kādu es veidoju priekšstatu par sievieti-heteroseksuālām attiecībām. Varam iedomāties, ko augošajam vīrietim nozīmē asociēt vīrieša - sievietes attiecības kā attiecības starp mazu zēnu un valdonīgu māti, t.i., es būšu labās partnerattiecībās tikai tad, ja izpildīšu visas viņas vēlēšanās, būšu bezspēcīgs, pazemīgs, nevīrišķīgs, “impotents’’ (reizēm arī tiešā nozīmē). Vai arī otrādi, ka

es varu justies vīrišķīgi tikai tad, ja man izdodas dominēt pār sievietēm

(esot kā bērnam ar “izaicinošu uzvedību’’), kas ir ne tas labākais priekšnoteikums, lai izveidotu līdzvērtīgas partnerattiecības.

Savukārt meitenes, kuras nav piedzīvojušas emocionālas, intensīvas attiecības ar tēvu:

- nespēj sevi identificēt ar tām īpašībām, kuras tiek uzskatītas par “vīrišķīgām’’ un, kuras vairāk raksturīgas tēviem, nevis mātēm;

- viņai nav bijusi pieredze ar “vīriešu dzimumu’’, kas noved pie tā, ka vīrieši var šķist seksuāli pievilcīgi, bet tomēr sveši. Un šis svešums var būt vienlaicīgi gan vilinošs, gan biedējošs un bīstams;

- un visbeidzot, viņai pietrūkst vīrieša kā “spoguļa’’, kas rada sajūtu, ka viņa kā meitene ( sieviete) ir mīlestības vērta un ir tēvam (vīrietim) pievilcīga. Šķiršanās gadījumā meitene to pārdzīvo kā pamešanu. Varam iedomāties, kā tas ietekmēs nākotni,

kādu emocionālo slodzi nesīs sieviete, ja atmiņas par pirmo vīrieti , kuru viņa mīlēja būs saistītas ar to, ka viņš viņu pameta!

Zēniem “nepietiekami vērtīgs, lai tēvs mīlētu’’ sajūta būs kā daļa no identifikācijas visas dzīves laikā un meitenēm sajūta “neesmu mīlestības cienīga, neesmu pievilcīga kā sieviete, lai vīrietis mani nepamestu”. Tad sieviete attiecībās centīsies pielāgoties, pakļauties, un vīrieši attiecīgi centīsies dominēt.

Tādējādi bērni, kuriem ir bijusi iespēja dzīvot ar tēvu un māti “pietiekami labās’’ attiecībās (arī šķirtajās ģimenēs), kļūs par harmoniski sabalansētu “vīrišķo’’ un “sievišķo’’ īpašību personībām, kas būs pārliecinātas par sevi ar iespēju iegūt arī labu izglītību, jutīs attiecībās un darbā vairāk prieka un gandarījuma, - iegūs daudz ko no tās mozaīkas, ko mēs mēdzam saukt par laimi.

Raksts tapis sadarbībā ar arsts.lv.