Raksts visiem ziņkārīgajiem civilistiem - tādiem kā man. Latvijas armijas karavīru dienas sausās uzturdevas Nr.3 izsaiņošana un tūlītēja apēšana, lai saprastu, ko tie karavīri ēd mežā un ko mēs, iespējams, ēdīsim frontē.

Uzkurinājis apetīti, sagrābju paciņas galveno sastāvdaļu – gaļas sautējumu ar grūbām un divas mīkstas rupjmaizes rikas. Paņemu arī paciņā iekļauto vienreizējo plītiņu un eju ārā autostāvvietā. Noslēpjos aiz stūra un sāku domāt, kā darbojas šī plīts. Izloku tādu kā namiņu, uz tā virsū uzlieku sausā spirta gabalus, kas neganti ož pēc zivs, paņemu sērkociņus ar zēveli, šķiļu klāt, deg. Attaisu konservu bundžu. Izskatās un smaržo kā dievs. Īsta gaļa! Nevis kā tā veikalu “tušonka”. Lieku virsū bundžu uz degošā spirta – viss apdziest. Šķiļu atkal klāt, uz spirta pat salieku sērkociņus, lai veidotos sārts, – atkal apdziest. Domāju: mežā es tiešām neizdzīvotu. Rakstīt nedaudz protu, jā, bet ar rakstīšanu uguni neiekursi.

Vēl piecas reizes apdziest. Sāku domāt, ka gaļa ar grūbām būs jāstumj iekšā auksta. Galvā, par laimi, ieslēdzas matemātiskie aprēķini, ģeometrija, fizika, ķīmija un citas grūtas lietas. Atveras ventiļi, smadzenēs sāk rūkt un silt. Notiek domāšana! Varenākā un brīnumainākā lieta dabā! Es esmu cilvēks, dabas kronis! Palūk, kā man domājas! Pēc desmit minūtēm smagas domāšanas izdomāju, ka varbūt tie sausā spirta gabaliņi jāliek nevis uz plītiņas, bet zem tās. Domāts darīts, palieku zem, aizdedzinu, lieku bundžu uz plītiņas, viss deg švirkstēdams. Autostāvvietu piepilda gaļas viras aromāts, dūmi un apmulsuši cilvēki, kas nesaprot, kāpēc starp mašīnām uz zemes kāds gatavo ēst.

Bundžā sāk burbuļot, ir gatavs. Ņemu karoti, grābju pilnu, bāžu mutē un uzreiz apdedzinu mēli un rīkli. Drausmas, nodomāju, es karā nomirtu nevis no lodes, bet gan no bada vai rīkles apdegumiem. Ir jau labi. Izrādās, jāpapūš nedaudz. Lūk, cilvēks! Augstākā dabas radība! Malā visi! Šeit eju es!

Komentāri (1)
CopyLinkedIn Draugiem X