Kariņš iemeslus Latvijas nonākšanai līdz lokdaunam aicina šķetināt, kad “nāks tas laiks” (53)

Lokdauna pirmajā dienā veselības ministrs Daniels Pavļuts (A/P!), kurš bija ieradies Vecmīlgrāvī, lai popularizētu iespēju senioriem vakcināciju pret Covid-19 pieteikt mājās, daudzdzīvokļu nama pagalmā saskārās ar kritisku padzīvojuša apkaimes iedzīvotāja viedokli: Vecmīlgrāvī un tā tuvumā neesot pieejams neviens vakcinācijas punkts. Vēlāk gan Veselības ministrija “de facto” skaidroja, ka Vecmīlgrāvī vakcinācijas iespējas esot bijušas, tāpat esot bijis arī vakcīnbuss, mājas vakcinācijas un plānojas konteiners. Šo kungu, kurš uz poti gaidot jau no maija, gan šī informācija acīmredzami vēl nebija sasniegusi.

Tieši zemā vakcinācijas aptvere riska grupā – gados vecākajā sabiedrības daļā – izraisījusi veselības aprūpes sistēmas pārslodzi. Savukārt tās dēļ šonedēļ valdība ieviesa gan nevakcinētos, gan arī vakcinētos būtiski ietekmējošus pārvietošanās, darba un pakalpojumu ierobežojumus. Skaidrojot šo lēmumu, politiķu, galvenokārt premjera Kariņa, retorikā diezgan liels uzsvars tika likts uz visas sabiedrības atbildību:

ko katrs no mums esot darījis, lai pierunātu kādu senioru vakcinēties?

Kritiski šādu nostāju vērtē krīzes vadības speciālists Kaspars Druvaskalns, kurš vēl oktobra sākumā vadīja Krīzes vadības padomes sekretariātu: “Pārlikt atbildību uz sabiedrību nav īpaši gudri, jo tā nav krīzes vadība. Tad jānoņem vārds “vadība” nost, jo tur netiek nekas vadīts tad. Protams, varētu būt situācija, kā, piemēram, Zviedrijas sākotnējais lēmums, ja tas ir politiski apzināts – ļaut sabiedrībai pašfunkcionēties, nodrošināt ar vakcīnām un tā arī pateikt, ka “jums ir šeit instrumenti, un jūs darāt, kā gribat,” informējot par izvēlēm. Ja tā ir apzināta rīcība, tas ir pieņemams. Tā ir normāla stratēģija, ko var izvēlēties. Bet tad ir jārēķinās arī ar konsekvencēm, ko tad darīs, ja tā sabiedrības izvēle varbūt nebūs pareiza.”

Druvaskalns, kurš pēdējā laikā vairākās intervijās bija kritiski izteicies par valdības vilcināšanos, pēdējā Krīzes vadības padomes sēdē piedalīties vairs nebija aicināts un no Covid-19 jautājumiem ir atstatīts – cik viņam zināms, šādu vēlmi paudis premjera birojs.

Pats Kariņš šo jautājumu tieši nekomentē un aicina sabiedrību koncentrēties uz to, kas ir darāms tagad: “Es faktiski domāju, ka nāks tas laiks šķetināt vaļā, kā teikt, visu virtuvi vai visu ķēķi, kādā veidā kas ir noticis, bet mums kā valstij ir jākoncentrējas uz priekšu. Šobrīd galvenais mums ir vakcinēties, veicināt vakcināciju, uzrunāt kaimiņus. Darīt to, lai mēs varētu no šīs krīzes iziet ārā. Tas ir mūsu valstī tas pats, pats galvenais. (..) Demokrātijas ietvaros valdība ir pieņēmusi lēmumu pēc lēmuma. Šobrīd šis lēmums ir skarbs – man ļoti nepatika, ka mums tas bija spiestā kārtā jāpieņem. Bet, izejot ārā no mājsēdes, mēs turpināsim ļoti smagus ierobežojumus tiem sabiedrības locekļiem, kuri nav vakcinējušies. Lai arī viņiem, teiksim, ja saprāts vai apziņa neieslēdzas, tad vismaz lai viņi neapdraudētu vairāk sevi un citus. Faktiski, viņiem būs jāturpina vienā vai otrā veidā sēdēt mājās, kamēr viņi būs vakcinējušies, lai visa sabiedrība var beidzot atpestīties no šīs likstas.”

Krīzes vadības padome par iespējamu lokdaunu diskutēja jau oktobra sākumā, taču tobrīd tam nebija valdības vairākuma atbalsta. Tāpēc tika pieņemti vairāki ierobežojumi nevakcinētajiem un plaši noteikumi par masku lietošanu visiem. Sēdes protokolā gan ierakstīts paša Kariņa viedoklis,

ka būtu atbalstāms speciālistu sagatavotais piedāvājums, kas paredzēja terminētus ierobežojumus un drošības pasākumus arī vakcinētajiem.

Tikmēr kritisks par lokdaunu abas reizes oktobra Krīzes vadības padomes sēdēs bija Kariņa partijas biedrs, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (JV). Šonedēļ viņš protokolā norādīja, ka uztur spēkā savu iepriekšējā sēdē pausto kritisko viedokli par “cietās mājsēdes” efektivitāti un ietekmi “uz epidemioloģisko, politisko, drošības, sociāli ekonomisko stāvokli valstī”, tāpēc atbalsta tikai terminētus ierobežojumus – līdz novembra vidum.

“Lai kādus lēmumus Latvijas valdība pieņemtu, lai ko gribētu panākt vai nepanākt sociālie tīkli vienā vai otrā virzienā – ja jūs lasīsiet tviteri, tad tur ir pilnīgi skaidrs, ka vajadzēja visu sen slēgt, ja lasīsiet “Facebook”, tur ir skaidrs, ka galīgi nekādu vakcināciju nevajag un pandēmija nav, kā lai saka, īsti reāla, – lai kādus lēmumus arī gribētu pieņemt viens vai otrs ministrs vai Ministru prezidents, vai viens vai otrs eksperts... Bez sabiedrības plaša atbalsta un līdzdalības, bez šīs te situācijas apjausmas, ka ir slikti, bez sabiedrības līdzdalības neviens no šiem lēmumiem nebūs efektīvs,” savu pozīciju komentē Rinkēvičs.

Oktobra sākumā pret lokdaunu stingri iebilda arī kultūras ministrs Nauris Puntulis, kura pārstāvētā Nacionālā apvienība Saeimā šovasar bremzēja skolotāju obligāto vakcināciju, ko valdībā partijas ministri gan bija atbalstījuši. Puntulis uzsver, ka kultūras nozare esot bijusi atbildīga, arī viņš pats esot mudinājis skatītājus valkāt maskas vēl pirms šādu noteikumu pieņemšanas: “Jautājums par to, kas tajā reizē [oktobra sākumā] tika diskutēts, ir īsti neatbildēts vēl arī šobrīd. Proti, mums ir pamatā divi galvenie uzdevumi. Tas pirmais uzdevums ir apturēt šo saslimstības līkni, un otrs uzdevums ir veicināt vakcinēšanos. Un ja mēs pieņemam šobrīd stingrus ierobežojumus, kas ir vienādi gan vakcinētajiem, gan nevakcinētajiem, mēs, protams, ar to apturēsim šo saslimstības līkni. Bet vai mēs esam pilnībā droši un pārliecināti, ka mēs kaut kādā veidā ar šo nenobremzēsim to vakcinācijas procesa pieaugumu, kāds tas ir šobrīd? Uz šo atbildes īsti nav vēl joprojām.”

Tikmēr veselības ministrs Pavļuts, kuru šonedēļ par lēno vakcināciju gan publiski kritizēja premjers, gan privāti pārmetumus izteikuši citi ministri,

norāda, ka par Covid-19 ieilgušo krīzi atbildība ir plašākam varas pārstāvju lokam.

“Visā šajā pandēmijas periodā Veselības ministrija jutusies diezgan viena. Diezgan viena attiecībā uz to, kas ir darāms vakcinācijā, kas ir darāms pandēmijas apkarošanā, kas ir darāms slimnīcās, diezgan viena sabiedrības priekšā, pārējās valdības priekšā, citu ministriju priekšā. Tikko kā kaut kas ir slikti, tā Veselības ministrija kaut ko nav izdarījusi. Man gribas jautāt: kas ir tas, ko ir izdarījušas pārējās ministrijas? (..) Dažas gods godam ir darījušas savas lietas, un ir vakcinācijas aptvere uzlabojusies skolās un sociālās aprūpes centros un citur. Bet ir lietas, kas nav izdarītas. Veselības ministrija nav viena pati karotāja. Mūs vainos, mēs zinām. Mūs jau vaino. Mēs darām to, ko mēs varam,” apgalvo Pavļuts.