"Krājbankai" tolaik bija ap 450 filiāļu, kurās strādāja vairāk nekā 4000 darbinieku. Izmantotākais darba rīks bija skaitāmie kauliņi. Jaunā vadība samazināja nodaļu skaitu, ieviesa modernu grāmatvedības datorprogrammu.
Ap 1999. gadu "Krājbanka" gatavojās jaunai akciju emisijai. Valde sarēķināja cenu, bet Lembergs gribējis, lai tā ir trīsreiz zemāka. Jāņa Nagļa vadītājs Privatizācijas aģentūra nepiekāpās.
Laksa nolēma akcijas nopirkt pats. Naudu aizdeva "Rimi" īpašnieks Šteins Ēriks Hāgens. Pēc akciju pārdošanas ne Laksam, ne Lemberga kontrolētajiem uzņēmumiem bankā nebija izšķirošās ietekmes. Turpmākos divus gadus Ventspils nometne Laksu mēģināja padzīt no prezidenta amata. Tas izdevās 2001. gadā, kad Lembergs un Privatizācijas aģentūrā ietekmīgais Andris Šķēle noslēdza vienošanos par uzņēmējdarbības sakārtošanu.
Laksa gribēja tika vaļā no saviem 17% “Krājbankas” akciju, tāpēc meklēja pircēju rietumvalstīs.
Akciju pircējs bija Nīderlandes uzņēmums “Macasyng Holding”. Laksa apgalvo, ka tolaik nav zinājis, kas stāv aiz šīs firmas. Vēlāk noskaidrojis, ka tas ir Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam pietuvinātais politiķis Aleksandrs Babakovs. Tagad viņš ir iekļauts ASV sankciju sarakstā. 2005. gadā banku no Babakova un Ventspils uzņēmumiem nopirka krievu miljonārs Vladimirs Antonovs.
"Krājbanka" sāka strādāt Antonova labā. Tā deva Bertoltam Flikam naudu "airBaltic" iegādei, rēķinoties, ka naudu neatgūs, bet Antonovs tā kļūs par aviosabiedrības īpašnieku. Aizdeva naudu arī Rīgas vagonbūves rūpnīcai, kas piederēja ar Antonovu saistītai firmai.
Tam beigas pienāca 2011. gadā, kad Antonova Lietuvas bankā un “Krājbankas” mātesuzņēmumā "Snoras" atklājās gandrīz 300 miljonu eiro iztrūkums. Lietuvieši kolēģiem Latvijā neuzticējās un par to neinformēja. Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) par pazudušo naudu uzzināja tikai tad, kad uzraugi apturēja "Snoras" darbību.