Par atstumtajiem latviešiem un sistēmas radīto analfabētismu. Ventspilī dzīvojošo čigānu sargeņģelis - Malda Avramenko (19)

Jautāta, lai pastāsta, kas ir pats skaistākais čigānu kultūrā, Malda apdomājas un nosauc trīs lietas: dziedāšana, dejošana un rūpes par ģimeni. "Dziedāšana un dejošana jau no dzimšanas visiem ir asinīs, tāpat kā - roms nekad nepametīs savus bērnus vai vecākus, lai vai cik smagi dzīvē ietu. Par vecvecākiem rūpēsies tik ilgi, kamēr cilvēks vēl ir dzīvs. Šīs ir tās lietas, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē, un tās arī nekur neizzudīs."

Neskatoties uz čigānu kultūras krāšņumu un pašu cilvēku siltajām īpašībām, nevienam nav noslēpums, ka romi jau no laiku laikiem ir pakļauti atstumtības riskam.

Sabiedrības integrācijas fonda un SKDS veiktā aptauja liecina - lielāko distanci Latvijas iedzīvotāji ietur ar čigāniem jeb romiem: 33% iedzīvotāju negribētu strādāt kopā ar romiem, 47% negribētu romus savā ģimenē, bet 36% nevēlētos dzīvot romiem kaimiņos. Apmēram 40% atzīst, ka viņiem ar romiem ir bijusi negatīva pieredze. Divām trešdaļām šādas negatīvas pieredzes nav, tomēr attieksme pret cittautiešiem ir ārkārtīgi piesardzīga.

Malda atsaucas uz nesenu notikumu turpat Ventspilī, kur viņai kā romu mediatorei nācies iejaukties: "Piecu stāvu daudzdzīvokļu namā romu ģimenei tika piešķirts dzīvoklis. Jūs pat nevarat iedomāties, kādas petīcijas tika rakstītas no visas mājas. "Mēs negribam dzīvot kaimiņos ar čigāniem, mēs viņus tāpat dabūsim ārā..." Un tā tālāk. (..) Es aizbraucu uz to māju, man nācās veikt sarunas teju ar visiem mājas iedzīvotājiem. Nu kā tas parasti notiek - iznāk viens, pēc tam visi pārējie salasās. Pārsvarā tie bija pensionāri, kuriem arī bija vislielākie iebildumi."

Malda satrauktos kaimiņus centusies vest pie prāta pārrunu gaitā: "Kāda starpība?

Viņiem ir divas kājas, divas rokas, galva. Ar ko viņi atšķiras? Jā, viņi varbūt ir skaļi un nekautrējas izrādīt savas emocijas, bet katrai tautai ir kaut kas savs – gan sliktais, gan labais.

Tad kāpēc tikai tādēļ, ka viņš ir roms, viņš vairs neiederas nekur? Ne darbā viņus grib ņemt, ne kur!"

Uz Latvijas fona Ventspilī viss esot vairāk vai mazāk sakārtots - galvenais, lai ir kaut kāda izglītība, tad romus labprāt ņem darbā, uzsver Malda. Bet no stereotipu gūsta tāpat neizbēgt. Romu mediatorei bieži ir nācies "sildīt" iestādes, vēl pirms cilvēks ir aizgājis uz interviju. Malda atsauc atmiņā arī atgadījumu no savas meitas pieredzes.

"Kad meita pabeidza juristus Latvijas Universitātē, viņa pieteicās uz vakanci vienā firmā, kur viņu nekavējoties pieņēma darbā, atlika tikai sagatavot un parakstīt līgumu. Lai to izdarītu, bija jāiedod pase, kurā bija norādīta viņas tautība. Tanī laikā viņa bija diezgan spītīga, es jau viņai laikus biju teikusi, lai nomaina pasi, ka nav vajadzīgs norādīt tautību, bet viņa ietiepās, ka viņa ir čigāniete, un kas tur tāds slikts?" Malda atstāsta meitas piedzīvoto.

Ieraugot tautību jaunās sievietes pasē, tam cilvēkam, kas viņu gribēja pieņemt darbā, esot palicis visai neērti un viņš sācis atrunāties, ka, lai pieņemtu lēmumu par darba attiecību sākšanu, būšot nedaudz jāuzgaida, ka jāapspriežas ar kolēģiem.

Maldas meita sapratusi par ko ir runa, iecirtusies un aizgājusi prom. "Uz nākamo kantori viņa jau gāja ar atvērtu pasi pa priekšu un teica: "Es esmu čigāniete, sakiet uzreiz, ko jūs par to domājat, nevis velciet garumā."

Tur gan viņu uzreiz pieņēma," atstāsta Malda. Jaunajā darbavietā Maldas meita pēc nostrādātiem pāris mēnešiem saņēmusi zvanu no firmas, kas viņai atteica, ar aicinājumu nākt darbā, uz ko sieviete atteikusi ar vārdiem: "Nē, man jau ir darbs, neskatoties uz to, ka esmu čigāniete."

Malda norāda, ka caur viņas meitas pieredzi arī pierādās, ka viss ir atkarīgs no paša cilvēka. "Ja esi normāls, tad arī darbu var dabūt."

Viņa stāsta, ka stereotipi par romiem iesakņojas jau skolas solā: "Bērni tos dzird no vecākiem, skolotājiem, un tas ir drausmīgi! Man pašai to nācās dzirdēt un aizrādīt skolotājiem.

Starpbrīdī stāv divi skolotāji un savā starpā runā: "Oi, to klasi es ciest nevaru, tur ir romu bērni, kas smird jau pa gabalu!"

Un tad es prasīju, vai viņi saprot, ko viņi ir izdarījuši? Kāda būs to bērnu reakcija, kas šo sarunu dzirdēja? Kāda būs viņu rīcība? Kas būs ar tiem romu bērniem tālāk? Viņiem tiešām ir grūti apstākļi – nav viņiem dzīvokļu ar visām ērtībām un varbūt tiešām ir tā pelējuma smaka. Un bērni to visu dzird no pieaugušajiem. (..) Tas ir pats briesmīgākais, jo bērnam tas paliek prātā, un to viņš tik ātri neaizmirsīs."

Malda piebilst, ka stereotipi par romiem pārmantojas no paaudzes paaudzē: "Es pat nezinu, kad to būtu iespējams mainīt? (..) Labi, ja cilvēkam ir pierādījumi, viņš kādreiz ir dzīvojis ar kādu ģimeni, kur tiešām ir bijuši slikti cilvēki – zaguši vai dzēruši un skandalējuši.

Es to vairākkārt esmu uzsvērusi un uzsvēršu - ne jau tautības dēļ viņš ir slikts, katrā tautībā ir gan sliktie, gan labie. Tev ir jāpaskatās uz konkrēto cilvēku, jāparunā ar viņu, jāpadzīvo viņam blakus, tad tu tikai varēsi spriest par viņu."

Ko nozīmē būt romu mediatoram?

"Tu esi katras romu ģimenes loceklis," stāsta Malda par savu romu mediatores darbu. "Tev ir jāiet un jāskatās, kur viņiem ir nepieciešama palīdzība. Mēs - romu mediatori - esam ātrā palīdzība. Mēs ejam un skatāmies, kā un ar ko varam palīdzēt."

Malda sadarbojas gan ar sociālo dienestu, gan Ventspils domi, tāpat arī ar probācijas dienestu. Viņa ir kā vidutājs starp instancēm un Ventspilī dzīvojošajiem maznodrošinātajiem čigāniem.

"Kopumā jā, šis darbs nozīmē to, ka tu esi katras ģimenes loceklis."

Malda ir "ģimenes loceklis" aptuveni 50 romu ģimenēs, kas skaitās maznodrošinātas. "Vienā ģimenē ir ap sešiem cilvēkiem, tad varat sarēķināt. Un vēl ir ap 30 līdz 40 ģimenēm, gar ko mums nav nekādas darīšanas, kas neskaitās pie trūcīgajiem. Tāpat ir arī tādi čigāni, kuri negrib izrādīt to, kas viņi ir. Šis mums arī ir tāds diezgan sasāpējis jautājums, kaut vai

čigāns ir čigāns, izskatu mainīt nav iespējams. Pa ielu ejot, tu uzreiz atpazīsi, kurš ir čigāns!"

Malda smejas, ka viņai vairāk neesot jēgas zīmēties vai slēpties, kas viņa ir, bet agrāk, kad viņas bērni sākuši apmeklēt dārziņu un skolu, neviens neesot varējis pateikt, ka Malda ir čigāniete. "Bija teikuši, ka armēniete, gruzīniete, vienalga kas, bet ne čigāniete. Un tā ir par daudziem mūsu cilvēkiem, kas te dzīvo. Viņiem gan pārsvarā ir jauktās ģimenes, un tur jau aug pavisam citi cilvēki, no turienes nāk pavisam citi bērni - viņi tiek audzināti tā, kā bērni ir jāaudzina. (..) Tie vairs nav rūpju bērni.

Mūsu rūpju bērni ir analfabēti, kuru vecāki ir analfabēti, un viņi neuzskata par vajadzīgu, lai viņu bērni ietu skolā.

Viņiem tā ir labi, viņi tā ir pieraduši, bet mums jau vajag izvilkt no tām ģimenēm bērnus ārā, lai viņi kopā ar citiem bērniem iegūst izglītību."

Malda stāsta, ka viņa arī piedalās valsts mēroga projektā sadarbībā ar atbildīgajām ministrijām, kurā tiks nodrošinātas apmācības pieaugušajiem romu tautības analfabētiem caur Nodarbinātības valsts aģentūru.

Speciālajos kursos ziemas sezonā, kad cilvēki nevar piepelnīties, piemēram, lasot un tirgojot meža veltes, viņi mācīsies lasīt un rakstīt. "Viņiem par to arī tiks piešķirta neliela stipendija. Tā sakot, stimulam. Es ceru, ka tas ļoti, ļoti palīdzēs, jo cilvēki tik tiešām izsaka vēlmi nākt un mācīties."

Romu mediatore stāsta, ka viņai jau esot pieteikušies aptuveni 15 cilvēki un tā jau ir vesela grupa. "Un tie nav veci cilvēki. Tie ir cilvēki vecumā no 30 līdz 45 gadiem, un tas ir tas laiks, kad cilvēkam ir vajadzīgs darbs, bet viņš to nekur neatradīs, ja viņš neprot ne lasīt, ne rakstīt."

Neizglītotība ir ļoti izplatīta problēma romu vidū

Jā, arī 2021. gadā mūsu vidū ir analfabēti. Īpaši izplatīta problēma tā ir romu vidū. Par pamatu tam - valodas barjera. "Redziet, mums agrāk bija romu skola, kur mācījās pārsvarā romu bērni un maznodrošināti latviešu bērni, kuriem bija problēmas citās skolās. Šajā skolā bija trīs skolotājas, kuras perfekti runāja romu valodā. Bērni labprāt gāja uz skolu, nebija nekādu problēmu, jo viņi zināja, ka viņiem ir drošs plecs blakus. Viņi zināja: ja nemācēs paprasīt skolotājai kaut ko latviski, paprasīs čigāniski un viņu sapratīs. Un pusotra, divu mēnešu laikā bērni perfekti iemācījās latviešu valodu."

Malda norāda, ka tā arī ir tā nepieciešamā palīdzība, ka "romu bērnam ir blakus kāds, kas viņu saprot". "Romu bērni, kuri mācās pirmajā, otrajā klasītē, neprot latviešu valodu, viņi savā ģimenē runā tikai čigāniski. Bērns aiziet uz skolu un viņš neko nesaprot, un skolotājas viņam arī neko nevar palīdzēt," stāsta Avramenko, piebilstot, ka tāpēc arī bērni bieži vien izvēlas bastot skolu, jo "viņiem tur nav interesanti, viņi tur neko nesaprot".

"Protams, es nevaru teikt tā par visām skolām, bet ir tādas, kur attieksme pret romu bērniem ir atšķirīga. Ja viņš sēž tanī stūrī, lai sēž. Atnāks māte pakaļ - atnāks. Neatnāks? Lai sēž līdz vakaram. Tas tā arī ir,"

stāsta Malda, atsaucoties uz savu personīgo pieredzi kā romu mediatorei.

Situācija Ventspilī straujiem soļiem kļūstot labāka, jo vienā no skolām, kur mācās visvairāk romu bērnu, tagad strādā skolotāju romu palīdze. "Šis skolotāju palīgs ir cilvēks, kurš palīdz romu bērniem tikt galā ar valodas nezināšanu, palīdz mācīties valodu un izpildīt mājasdarbus. Praktiski tā ir otrā mamma, tikai skolā! Un tas ir pats galvenais."

Malda norāda, ka romu bērniem bieži vien ir nepieciešams smags darbs un gribasspēks, lai cīnītos pret stereotipiem un tos lauztu.

"Es pati saprotu, ko tas nozīmē. Es nepratu ne vārda latviešu valodā. Kad sāku mācīties pirmajā klasē, man mamma trīs dienas sēdēja blakus, lai es nemūku projām.

Citi bērni mani apsaukāja par čīčiņu un čigānieti, tas bija drausmīgi! Es ļoti negribēju iet uz skolu. Mamma mani ar asarām veda, bet es vienkārši negribēju, jo zināju, kas mani tur tālāk sagaida. Tieši tas pats notiek arī mūsdienās, tāpēc es saku, ka ir vajadzīgs romu skolotāju palīgs, lai bērnam ir tas palīdzības plecs. Un tas ir pats galvenais. Ja mēs to visu pārvarēsim un nebūs tādas atstumtības no pārējo bērnu puses, tad viss būs kārtībā."

Neizglītotība un analfabētisms izraisa ķēdes reakciju - ne tikai cilvēki darbspējīgā vecumā nevar strādāt algotu darbu, un parūpēties par saviem bērniem, kas parasti romu ģimenēs ir vairāk nekā viens, bet viņi nevar arī pienācīgi parūpēties par savu veselību. "Lai veiktu analīzes, ir nepieciešams nokļūt uz slimnīcu, tas maksā naudu, visi to nevar atļauties vai nemāk izdarīt," stāsta Malda, piebilstot, ka viņa aktīvi palīdz savām ģimenēm ar šīm rūpēm, arī pieskata, vai viņi aktīvi lieto zāles.

"Atklāti sakot, man brīžiem ir prieks par to, ka es varu palīdzēt tanī brīdī, kad viņam ir grūti. Un šis ir tāds moments, ar ko viņi paši netiks galā, un ne kurš katrs var palīdzēt, jo tas ir sensitīvas dabas jautājums. Citreiz viņi pat nemaz nezina, ka viņiem ir kādas problēmas," Malda pasmaida.

Latvijā dzīvojoši čigāni ir latvieši

Jautāta, vai Latvijā dzīvojoši čigāni sevi identificē kā latviešus, Malda saka, ka var atbildēt tikai par sevi: "Es, pirmkārt, esmu čigāniete, es tāda piedzimu, uzaugu, to man nevar atņemt! Bet, kad es mācījos Maskavā, es aizbraucu uz pusotru mēnesi prom, es dzīvoju kopmītnēs ar bērnu, un viss, par ko varēju padomāt, ir tas - kā es gribu uz mājām!

Un tikko es pārbraucu pāri Latvijas robežai, cik man ir labi! Jā! Es esmu mājās!"

Malda stāsta, ka viņa ir augusi visai latviskā vidē, kopā ar latviešu bērniem dzīvojusies pagalmā un skolā. Tāpēc viņa dedzīgi metas apgalvot, ka latviskums, bez šaubām, viņai ir galvā.

"Mūsu [romu] kultūra pat ir ļoti latviska. Romu valoda ir pilna latviešu vārdiem. Ja labi ieklausās, tad latvietis var saprast, par ko ir runa, jo mūsu valodā ir daudz latviešu vārdu. Krievu romiem, piemēram, ir krievu vārdi. Tik tiešām mēs jūtamies, ka mēs esam latvieši. Ne pilnā nozīmē, bet to, kas tev ir galvā un asinīs no bērnības, tas tā ir. Un tu nekur neliksies -

ja cilvēks te ir piedzimis un izaudzis, viņš nevar būt citādāks.

Brīžiem ir sāpīgi dzirdēt, kad čigāni tiek zākāti, un vairumam ir vienalga, vai viņš ir labs vai slikts. Visi tiek "likti vienā maisā" tikai tautības dēļ. (..) Tāpēc viss ir mūsu rokās, ja mums izdosies jauno paaudzi nolikt uz kājām, palīdzēt saprast prioritātes un izglītoties. Būs izglītība - būs viss pārējais. Gan darbs, gan cieņa."

Uz jautājumu, kā ir mainījusies attieksme pret romu tautības pārstāvjiem Latvijā, salīdzinot mūsdienas ar padomju laikiem, Malda atsauc atmiņā piedzīvoto no savas pirmās darba vietas pastā.

"Direktors bija krievu tautības pārstāvis .Un čigāniete pie kases pastā? Tas tolaik bija kaut kas!" Malda pasmejas.

"Es atceros pirmo darbadienu - viņš nonāk lejā, es sēdēju pie kases un man bija gredzeni, auskari, nu kā jau čigānietei. Es sēžu, un viņš pienāk, rokas sānos iespiedis, un saka: "Kas tas tāds tagad ir? Kāpēc viņa ir te un kas viņa ir pēc tautības?" Mana vadītāja atbildēja, ka es esmu jaunā darbiniece, un kāda starpība, kas es esmu pēc tautības? Direktors sacēla traci, ka es varu strādāt noliktavā, nevis pie kases. Es sēdēju, asaras pašas tecēja. Nu absurds, bet bija tādi brīži."

Malda saka, ka viņa ātri "apbružājās" un saprata, kā "cīnīties par savu vietu zem saules", bet viņa atzīst, ka tolaik to izdarīt bijis vēl problemātiskāk. "Tad [padomju laikos] bija daudz šerpāk! Tagad jau mēs esam Eiropā."

Tomēr viņa jau atkal uzsver, ka "tā attieksme ir atkarīga no katra cilvēka paša". "Ja es esmu normāls cilvēks, ja man ir darbs un atbilstoša izglītība... Varbūt sākumā ir drusku grūtāk tautības dēļ, bet pēc tam? Nav nekādu problēmu."

Sociālās atstumtības un nabadzības riskam pakļauta iedzīvotāju grupa

Nacionālā līmeņa ziņojumos un pētījumos konstatēts, ka romi ir uzskatāmi par sociālās atstumtības un nabadzības riskam pakļautu iedzīvotāju grupu, kura darba tirgū tiek diskriminēta un kuras nodarbinātības iespējas ir ierobežotas, ņemot vērā romu izteikti zemo izglītības līmeni, norāda Kultūras ministrijā.

Neskatoties uz to, ka romi jeb čigāni ir viena no senākajām mazākumtautībām Latvijā, Sabiedrības integrācijas fonda un tirgus un sociālo pētījuma centra "Latvijas fakti" veiktajā pētījumā "Romi Latvijā" atklāts, ka Latvijā faktiski nav pieejama precīza informācija par valstī dzīvojošo romu skaitu, un dažādos statistikas datu avotos to minētais skaits ir atšķirīgs.

Saskaņā ar Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvaldes datiem 2015. gadā Latvijā dzīvojuši 5388 romi, savukārt Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes iedzīvotāju reģistra dati liecina, ka Latvijā ir reģistrēti 7796 romi. Tomēr romu pilsoniskās sabiedrības pārstāvji, tostarp Avramenko, lēš, ka romu tautības iedzīvotāju skaits Latvijā varētu būt ievērojami lielāks - no 10 000 līdz pat 15 000.

Romu mediatora galvenais uzdevums ir veicināt un nodrošināt dialogu un sadarbību starp romu ģimenēm un pašvaldības iestāžu, kā arī valsts aģentūru speciālistiem tādās jomās kā izglītība, sociālie jautājumi, nodarbinātība, bērnu tiesības u.c.

Romu mediators palīdz apzināt romu situāciju un problemātiskos jautājumus vietējā līmenī, un sadarbībā ar pašvaldības sociālo lietu pārvaldes, izglītības pārvaldes un citu iestāžu pārstāvjiem atrast atbilstošus risinājumus, lai veicinātu sociālā un nabadzības riskā nonākušo romu integrāciju un sociālo iekļaušanu vietējā līmenī.

Turklāt romu mediators vienkāršā, romiem saprotamā valodā regulāri informē vietējos romu iedzīvotājus par sociālā atbalsta iespējām, piemēram, par konkrētiem Eiropas Sociālā fonda atbalsta pasākumiem un pašvaldības sniegtajiem pakalpojumiem, kā arī motivē romus izglītoties, iesaistīties darba tirgū un kultūras un jauniešu pasākumos.

Pēc Kultūras ministrijas mājaslapā pieejamās informācijas, Latvijā darbojas pieci romu mediatori: Vija Korenovska Valmierā, Malda Avramenko Ventspilī, Ināra Kozlovska Jelgavā, Agnese Meļķe Dobelē un Marta Panko Rīgā.

Video filmēts, pirms valstī tika izsludināts ārkārtējais stāvoklis sakarā ar Covid-19 izplatību.